Interesanti, ka šis teksts ir sarakstīts jau pirms 20 gadiem, vai tas jau tad bija redzams vai arī autors ir pravietis?

Es reizēm skatos paneļduskusijas VICE un jubilee yt kanālos, galvenokārt par feminismu un tajās ir novērajamas dažas lietas:
Teikumi bieži tiek sākti ar "As a [black, hispanic, disabled] woman..." uzsvars ir uz identitāti, ka tieši identitāte ir tā, kas konkrētās personas viedoklim dod svaru un nozīmi, turklāt - atsevišķām identitātēm ir atšķirīgas nozīmīguma pakāpes. Šad tad kāda baltādaina sieviete tiek pārtraukta un viņai skaidri un gaiši tiek pateikts (nepārspīlēju): ka tu, tāpēc, ka esi baltā, esi priviliģēta un tāpēc tu neko par īsto dzīvi nezini un tavam viedoklim nav nekādas nozīmes. Reizēm baltās sievietes pašas ir tās, kas pasaka, ka viņām vajag aizvērties un klausīties, ko stāsta citas izcelsmes sievietes. 'Bēdīgi slavenais' baltais, heteroseksuālais vīrietis šajā hierahijā, protams, atrodas pašā apakšā. Es saprotu, ka mūsu izcelsme, identitāte, etc ir ietekmējusi mūsu pieredzi, bet vai nav kaut kas drūmi dīvains tajā, ka mēs pasakām, ka cilvēka viedoklim nav nozīmes, balstoties uz lietām, kas nav bijušas no viņa atkarīgas un ko vins nevar mainīt - viņa ādas krāsu, dzimumu, seksualitāti, etnisko izcelsmi utt. Vai tas nav tas pats rasisms, seksisms un diskriminācija, kuru tā cenšamies iznīdēt?

Kāpēc lai kādas grupas viedoklis (ja vien viņi nav slepkavas un psihopāti) nebūtu nekā vērts? Vai tāpēc, ka pagātnē kāds izdarīja drausmīgas lietas, mums ir jāmāca, ka ir cilvēki, kuri ir vainīgi jau no dzimšanas? Atceros, ka Džordanam Pītersonam pārmeta, kā viņš uzdrošinājies būt par daudzu jauno vīriešu balsi, un, kad viņam acīs sariešas asaras (ka tā ir demogrāfija, kura aizstāvību nedrīkst prasīt), tad tie paši cilvēki, kas runā par toksisko maskulinitāti un to, ka vīriešiem vairāk jābūt kontaktā ar savām emocijām, par viņu ņirgājas un jautā vai viņam gadījumā nav nervu sabrukums, kas viņš pa cilvēku un vīrieti, ja ļauj savai balsij aizlūzt.

Par pēdējo punktu, saistībā ar to, ka zinātniskai metodei jābūt izglītības sistēmā tikai kā vienai no alternatīvām, pēdējā laikā samērā bieži runā Ričards Dokinss. Tas balstās uzskatā, ka rietumu zinātne ir balto apsiedēju mācība un tai vajag alternatīvas. Dažādu citu kultūru mācībām un medicīnai var būt sava vieta rietumu izglītībā un tās var mācīt un pētīt, bet kā tās var būt kā alternatīvas rietumos rietumu zinātnei? Tas būtu, piem, ja jaunajiem mediķiem tiktu mācīts, ka, lūk, šo audzēju vajag izoperēt VAI ARĪ veikt rituālu un izkūpināt - es, protams, kariķēju, bet domu gan jau var saprast. Zinātne ir par izziņu, nevis par apspiešanu, tā nav par rasismu, seksismu, un visiem pārējiem ismiem un, ja mēs uzskatām, ka tā tomēr ir gan (kā tagad jau tas tiek mēģināts), tad varam pateikt zinātnei ardievas.