Es domāju, ka tā tomēr ir mentāla problēma. Mentālas problēmas ir nopietnas – ir literatūrā aprakstīti gadījumi par deportācijai paredzētajiem bērniem, kuri pēkšņi saslima ar kaut ko nesaprotamu. Skaidrs, ka viņiem no domas, ka būs jāatgriežas savā shit country radās milzīga depresija, vājums, ka viņus pat nācās hospitalizēt. Mēs nemākam tos ārstēt citādi, kā atļaujot šiem bērniem palikt valstī.

Bet ar šiem transcilvēkiem – viņiem ir līdzīgi, ka ir ideja, ka viņi būs laimīgi tikai tad, ja citi viņus atzīs par sievietēm. Tāpēc viņiem ir tik svarīgi atrasties tualetēs un piedalīties sporta pasākumos. Tas nav tāpēc, ka citi par viņiem ņirgājas (tas arī ir nepatīkami, bet to var pieciest), bet tāpēc, ka šī atzīšana, ka viņi ir sievietes, nav par 100%. Bet tā nevar būt 100%, jo fizioloģiski (vai ģenētiski, hromosomu līmenī) viņi ir vīrieši. Dalījums vīriešos un sievietēs sabiedrībā nav tikai sociāli, bet dažreiz arī fizioloģiski. Kam būtu jāsūta atgādinājumi par ārsta pārbaudēm uz prostatas vēzi un kam uz dzemdes kakla vēzi?

Viņi var izlikties, ka ir laimīgi no tā, ka sabiedrība viņus ir pieņēmusi – ir atsūtījusi uzaicinājumu uz dzemdes kakla vēža pārbaudēm. Bet galu galā ar to viņi tikai māna paši sevi, un kādu dienu viņi sapratīs, ka tā ir bijusi tikai izlikšanās, un gribēs kaut ko vairāk, kaut ko tādu, kas padara viņus par īstām sievietēm. Un viņu depresija atgriezīsies vēl vairāk.

Varbūt šiem cilvēkiem daudz labāka terapija kļūt par aktieriem, kur viņi spēlē pretējā dzimuma lomu. Kādreiz senajā Grieķijā vai Romā aktieri varēja būt tikai vīrieši, kuri spēlēja arī sieviešu lomas. Ja tu vari nospēlēt šādu lomu ļoti ticami, tad tas dotu viņiem pietiekamu apmierinājumu, plus vēl slava un uzmanība, kādu saņem aktieri. Aktieriem ir arī negatīvās puses, bet tā ir ar visiem aktieriem (aktieri pēc dabas ir depresīvāki un biežāk beidz dzīvi pašnāvībās utt.).