šodien UK svin mātes dienu
Vakar lasīju Mērijas Heringtones (Mary Harrington) rakstu "Nogalini māti. Jaunais Edipa komplekss." Viņai šķiet, ka, izmainoties vecāku lomām, proporcionāli vairāk to dusmu, kas agrāk bija veltītas tēviem, tagad tiek veltītas mātēm. Kā ekstrēms piemērs, kurā klātesoša bija arī bērna ļaunprātīga izmantošana, minēts Bārbijas Kardašjanas gadījums, bet, viņasprāt, līdzīgas fantāzijas par uzbrukumiem mātēm un viņu noliegšanu caursūcas kultūrā visādos veidos, kas šobrīd raksturīgi mūsu laikam.

Raksts bija aizraujošs, bet, kā jau tas reizēm mēdz gadīties, komentārus zem raksta lasīt bija vēl aizraujošāk:

"Varbūt tā: māte ir visfundamentālākais cilvēces arhetips. Kamēr viņa vēl atrodas šeit, mēs nevaram kļūt post-humāni vai nevaram vismaz sevi maldināt, ka esam bezdzimumu post-cilvēki. Viņa aiztur mūsu pašrealizāciju. Viņa ir konstants atgādinājums tam, ka mēs joprojām esam bioloģiskas radības, kuras nav transcendējušas savu uz oglekļa bāzes veidoto humānismu silīcija transhumānismā. Viņas eksistence ir šīs neveiksmes apliecinājums."

"Viņa arī apliecina to, ka neviens cilvēks nav pašpietiekams. Bez viņas tu nevari pastāvēt un bez viņas rūpēm tu nomirsi jau mazotnē."

"Mani divi centi: domāju, ka rietumu kultūra ir sasniegusi punktu, kurā tai ir jāizlemj vai tā sevi pilnībā nodalīs no dabas vai arī ne. Ir vērojamas transhumānisma tendences, cilvēka saplūšana ar tehnoloģiju, dīvaina tiekšanās pēc nemirstības, dažu filosofu izteiktā doma, ka "mēs varam kļūt dievi" un, protams, arī redzēt dzimumu kā fluīdu ir nošķiršanās no dabas. Tas ir arī mēģinājums nošķirties no nāves un mirstīgā ķermeņa. Māte mūs savieno ar iemiesotību ķermenī, kas nav plastmasas fantāzija, bet ir "nepilnīgs" - tas asiņo, noveco un mirst. Viņa ir arī savienojums ar dzīvības spēku, dzīvību, kas plūst un var tikt atņemta, kā kaut kas, kas ir ārpus cilvēka kontroles. Un viņa ir saites arī ar pašu Gaiju, dabu, iemiesotību kosmosā. Ne perfektā, bet jēlā un reizēm šausminošā formā. Tiem, kas vēlas uzvarēt un transcendēt viņu pašu mirstīgumu, pārvarēt un kontrolēt dabu, viņa ir šķērslis. Atgādinājums tam, ko viņi vēlētos aizmirst. Vai norobežoties. Tāpēc ir nepieciešams viņu "nogalināt", izdzēst, aizstāt vai pārveidot."

"Varbūt daļēji arī šādi: patlaban ir spēcīgs paš-definēšanās un paš-autorības naratīvs - ka vislabākā, autentiskākā, kā arī visbrīvākā dzīve ir tā, kuru radām paši caur savām izvēlēm un sajūtām un ir kaut kas ļoti nepareizs tajos dzīves un personības aspektos, kurus mēs izvēlēties nevaram. Šīs retorikas ekstrēms piemērs ir tas kā pubertāte jau pati par sevi tiek uzskatīta kā kaitējums, ja vien tā netiek apdomāta un izvēlēta kā "atbilstošā" pubertāte un idejas, ka izvēlētā vai atrastā ģimene ir labāka par esošo arī spēlējas ar līdzīgām tēmām (kas ir interesanti, ņemot vērā, ka cilvēkiem, šķiet, ir mazāk tuvu draugu, tāpēc nav daudz tādu, kuri atrod alternatīvās ģimenes pie kuras viņi tiešām piederēs kā pie ģimenes). Attiecības ar māti ir ekstrēmākais neizvēlētās ģimenes piemērs jums abiem - tam ir vislielākā redzamā, neizvēlētā ietekme uz to kāds tu esi un kā jūties. Tāpēc doma, ka mēs varētu iztikt bez mātēm ir arī par to, ka mēs varētu būt brīvi no visām attiecībām, kuras neizvēlējāmies un būt pilnībā "paš-autorīgi".