Pašidentifikācijai kā tādai būtu veselīgi "griezt realitāti pa vīlēm" — tas, pa lielam, ir viss mans "points" šeit. Praktiskās dzīves realitātē, savukārt, arī nevajag hromosomu līmeņa datus, pilnīgi pietiek ar triviālām vizuāli nosakāmajām pazīmēm, ja tās netiek mēģināts tīši slēpt vai ja nav runa par ekstrēmiem margināliem piemēriem (ne jau velti tā kunga divtūkstoš divdesmit otrajā gadā perceptroni spēj noteikt indivīda dzimumu pēc fizionomijas vien ar gandrīz simtprocentīgu precizitāti [1]).

[1] https://link.springer.com/article/10.1007/s11277-022-09501-8