interesants jautājums arī tai ziņā, ka mēs taču valodu lietojam noteiktiem mērķiem.

nedaudz contrived piemērs (uz sitiena labāks galvā nav): ja mēs kaut ko saucam par kasti, tad mēs uzsveram kaut kādas noteiktas īpašības, kas šim objektam piemīt, un kuras mums tobrīd ir aktuālas.

citā gadījumā mēs šo pašu priekšmetu varētu nosaukt par kluci vai paralēlskaldni.

un tas vēl ir ar salīdzinoši vienkāršiem vārdiem. tikko mēs aizejam līdz kaut kam tik sarežģītam kā sieviete vai vīrietis, tur sanāk tik sasodīti daudz konotāciju un īpatnību, kas teorētiski raksturīgas vienam vai otram, ka viens un tas pats cilvēks var tikt saukts par vienu vai par otru, atkarībā no mirkļa vajadzības.