|
17. Okt 2026|00:04 |
Jā, tas vienmēr ir ļoti bēdīgi, ja aizmirst, ka sarunbiedrs ir tāds pats cilvēks. It kā saproti, ka emocijās pateiktais nav fakts un vārdi parspīlēti, bet tik un tā skumji, pat ja esi tikai vērotāja no malas. Arī man gadās aizmirst uz brīdi, ka sarunbiedrs ir pavisam cita esība ar savu pasauli, pavisam citu pieredzi, bet tad atkal kauns, ka to neesmu pamanījusi vai iedzilinājusies, tikai vāvuļoju savu.
|
|