| atkal par vinland sāgu |
[3. Feb 2026|21:21] |
es šobrīd ļoti stragloju ar sāgas filozofiju. pirmā sezona pārsvarā rāda karu, stratēģiju etc, otrā rāda, cik karš ir šausmīgs - tas ir šausmīgs, nav šaubu. uz ko tālāk ir vedināts: agresija ir slikta. man negribas piekrist. es domāju, ka agresija - kā kontrolēta agresija ir vajadzīga, jo kā savādāk būs iespējams sevi aizstāvēt. mēs varam cerēt uz kaut kādu utopisku nākotni, kurā neviens nebūs agresīvs, bet tas ir nereāli, jo tā nav cilvēka daba. tas ir tāpat kā cerēt, ka neviens nekad nekliegs un nebūs dusmīgs un viss būs pareizi utt utjp. un tad mēs varam cerēt uz visādām futūristiskām mahinācijām, kur visi būs sadalīti alfās, betās, gammās etc. ka brave new world vai kādā citā sci-fi scenārijā, kur cilvēka daba būs 'salabota' un neviens nejutīs emocijas (vai jutīs tikai pareizās) un, ja kāds sāks just nepareizi, tad tiks izolēts.
tad aina, kur tiek pieminēts gods un tālāk tas ir risināts, ka nah godu. ja liek svara kausos dzīvību un godu, tad, protams, es arī nevēlos, lai kādam jebkad vajadzētu mirt goda dēļ. tai pat laikā, ja modelē situāciju, kurā tava dzīve būs pilnīgi neizturama, kurā tevi pazemos kā subhuman, vai tas ir ļaunāk par aizstāvēšanos no pazemotāja?
tur bija laba metafora ar sakrautiem līķu kalniem, kas aizvedīs uz paradīzi ar to liekot skatītājam saprast, ka tas nekad nenotiks - jā, taisnība, bet pasivitāte man arī nešķiet kā izeja, vismaz ne šajā pasaulē. |
|
|
