| |
[27. Jan 2026|21:42] |
| [ | Mūzika |
| | I want it - Two Feet | ] |
Pirms kādam ienāk prātā 'to connect the the dots' - šim nav nekāda sakara ar cibu.
Man ļoti sen nav bijusi iekšēja reakcija uz kādu apvainoties - laikam, jo ilgāk dzīvo uz šīs planētas, jo retāk tas notiek un man jau šķita, ka varbūt tas nenotiks vairs nekad, bet izskatās, ka no kaitīgiem ieradumiem vaļā pavisam tikt nevar un es tagad - tieši šovakar to izjūtu. Lai paskatītos uz šo muļķīgo sajūtu no malas, mazliet to paanalizēšu. Jūtos ļoti apvainojusies. Par kaut ko, kas tika pateikts - nē, tas pat ir vēl labāk, nevis par to, kas tika pateikts, bet par to, kas NETIKA pateikts diskordā. Un man ir grūti saprast, kādēļ man pēkšņi sāp par kaut kādu pilnīgu hui*u, kas netika pateikta. Nav nekas svarīgs, nav izdzīvošanas jautājums, nav ne filozofija, ne politika, ne stulbie dženderi, ne cilvēki, ko pazīstu vai vēlos pazīt. Šis, lūk, ir pasaules gals. Tas nav ne atomkarš, ne nāvējoša slimība, bet pārdzīvojums par neko - nezināju, ka to vēl spēju. |
|
|
