|
8. Jan 2026|16:29 |
Saistībā ar pēdējo dienu diskusijām cibā, precīzāk sakot, vienu vakardienas diskusiju - mani tur viena lieta mazliet pārsteidza (nedaudz palasot sākumu) un tagad tai pievērsīšos. Tas daļēji ir par manas dzīves lappusēm, kuras esmu aizšķīrusi jau pirms laba laika, bet varbūt kādreiz atkal atgriezīšos reāli, nezinu, tagad atgriežos tikai caur atmiņu.
ateisms un psihonautika
No ateisma skatpunkta ir pavisam sagaidāmi uz reliģiju raudzīties galvenokārt kā uz kontroles mehānismu, un arī uz ticību kā kaut ko kultūras veidotu un radītu, kam varbūt nereti pat ir vienk gadījuma raksturs un, kas pasaulei nesis ļaunumu. Un tas nav nepatiesi. Tas, kas mani maķenīt pārsteidza, ir šāds skatpunkts no cibiņa, kurš ir licis noprast, ka ir bijis tuvās attiecībās ar 'dabīgo apziņas paplašināšanas tehniku' -sauksim to tā. Es, pavisam iespējams, ļoti daudz ko nesaprotu, pārprotu un nepareizi uztveru, tāpēc šis ieraksts nav par šo cibiņu, bet gan par to kā uz mani kādreiz ir iedarbojušies šie paši līdzekļi un kā tas ir man licis saprast reliģijas un attiecīgi izraisījis pārsteiguma reakciju, lasot vakardienas diskusiju.
Psihodēliskā pieredze savā būtībā ir nonākšana tiešā saskarē ar dievišķo. Vārdi un etiķetes no visa, protams, tikai attālina, bet es to sauktu par 'Vitmena Dievu', atsaucoties uz viņa frāzi "I contain multitudes". Tas nav 'nav nekāda dieva pirms cilvēka' - lai gan reliģijas kā dogmatiskas uzskatu sistēmas, protams, tiek radītas un attīstītītas caur cilvēku interpretāciju un veidojas kultūru ietvaros, bet kodols ir viens un tas pats un šis kodols nav cilvēka izdomājums, šis kodols ir pati dzīvība. To varētu saukt par 'dzīvo dievu' vai 'fraktāļu dievu', kuru var vienādot ar visu esošo: gan to mūsu daļu, kuru mēs apzināmies, gan to, kuru ne.
Tas ir tas pats visaptverošais dzīvības princips, kas liek pulsēt sirdij, cirkulēt asinīm un darboties šūnām mūsu ķermenī. Tas pats, kas kustina katru atomu un bez kā ziņas pilnīgi nekas nevar notikt - tā ir sistēma, kas aptver pilnīgu visu. Un psihodēliskajā pieredzē tu saredzi tikai mazu daļiņu no tā visa, tu it kā paver aizkara pašu mazāko stūrīti un tevi jau pilnībā nogāž no kājām tā grandiozitāte, kas tur paveras un, visiem mērogiem paplašinoties, tu sajūti, cik tu pats esi maziņš, pavisam mazmazītiņš puteklītis dieva klēpī, tev galvā ir vesela galaktika un tavs ķermenis irst un dzīst un visas tavas šūnas un atomi funkcionē darot lietas, kuras ar savu apzināto prāta daļu tu pat kanpi spēj aptvert, ja vispār.
Ja tu esi mazliet kā es un arī tev nav nekad radušās īpašas jūtas tieši pret Jēzu vai kādu citu svēto - lai gan tas viss ir šķitis visai aizraujošs un pētniecības vērts fenomens, tad psihodēlija piedāvā ceļu, kā to pieredzēt 'jēlā veidā' un pēc tam ir redzams, ka - neskatoties uz visādiem tūkstošgadīgiem vēsturiskajiem uzslāņojiem un interpretācijām un asiņaino vēsturi (btw bieži ignorējot visu pozitīvo) un vēl visu ko - pats pamats, atspēriena punkts un sakne ir dzīvs un īsts. Un tāpēc tu vari nepiekrist tam, ko dara Vatikāns vai visādām citu reliģiju konsekvencēm etc, bet, kad tu lasi viņu mistiķus, viņu teksti ar tevi runā dziļi un pa īstam.
Manā pieredzē šādas pārdomas reizēm aizvaino gan reliģiozus, gan nereliģiozus cilvēkus, tāpēc drošības labad piebildīšu, ka šis teksts nav domāts kā kaut kāda 'kristietības atslēga' vai kas tml. Tāpat es nejūtos par šo kā par pārliecību vai pozīciju par kuru man būtu ļoti jaiekarst un jāaizstāv. Es labprāt skatos parodijas par šo tēmu, tā es kādreiz, sensenos laikos, atklāju p j sears pirms viņš vēl runāja par politiku.
Tā kā.. šī ieraksta temats laikam bija: kā tu vari reizē būt gan psihonauts, gan ateists vulgaris? |
|