"Iedomājies, ka tu pēti kādas putnu sugas migrāciju modeļus. Lai gan viņu planēšana un lidināšanās mums izskatās kā brīva - brīvs kā putns, mēs mēdzam teikt, tā ir piesaistīta zemei. Tā ir taisnība, ka viņi var brīvi doties, kur vien vēlas, taču viņu ķermenis viņiem uzliek zināmus ierobežojumus. Lai izprastu putnu migrāciju ceļus ir jāzina kaut kas par barības un patvēruma iespējām ainavā pār kuru viņi lido, kādi tur ir laikapstākļi un tā tālāk. Šie fakti paši par sevi nerada migrāciju un, vēl jo mazāk, tie paši ir migrācija, kā arī tie nevar ‘aizskaidrot’ migrāciju: tie tikai norāda uz ierobežojumiem, kuri ir palīdzējuši konkrēto migrācijas modeli saskatīt. Dažreiz kādu nejaušu vai nenosakāmu iemeslu dēļ putns vai putni sava lidojuma ceļu izmaina un, piemēram, nonāk Islandē nevis Skotijā. Taču parasti tam būtu kāda atpazīstama iezīme, kura būtu izprotama to apskatot visu zemi, jūru, laikapstākļus, floru un faunu šķērsojošo migrācijas ceļu kontekstā.

Lai gan šī analoģija ir tālu no perfektas, tā, manuprāt, norāda uz kaut ko par pieredzes un smadzeņu attiecībām. Smadzeņu struktūru un funkciju izprašana var palīdzēt mums saskatīt apziņai uzliktos ierobežojumus, līdzīgi kā, lietojot citu metaforu, upes krasti gan ierobežo tās plūdumu, gan arī ir nepieciešami, lai upe vispār varētu pastāvēt, taču tikai krasti vien nespēj radīt upi un tie nav upe un tie arī nevar upi aizskaidrot. Visa mums zināmā dzīves pieredze (neatkarīgi no tā vai mēs smadzenes uzskatām par tās radītāju vai pārveidotāju) pie mums nonāk caur smadzenēm un tāpēc tā neizbēgami ir smadzeņu ierobežota un veidota. Visuzskatāmāk tas parādās, kad dažādus vides elementus, piemēram, kādas skaņas un gaismas viļņu garumus var uztvert citi dzīvnieki, bet ne mēs. Tas arī ir acīmredzami gadījumos, kad vai nu pēc smadzeņu insulta vai kādas citas traumas no cilvēka pasaules pazūd atsevišķi viņa normālās ikdienas pieredzes aspekti."

McGilchrist, The Matter with Things