Mirdzums
23. maijā apritēja 44 gadi kopš pirmo reizi iznāca Kubrika filma The Shining. Šajā atceres dienā varēja lasīt visādas informācijas driskas, kas saistītas ar šo filmu, piemēram, ka uzfilmēt ainu, kur Nikolsons ar cirvi mēģina izlauzties caur vannasistabas durvīm prasījis 3 dienas, kā arī tika izmantots daudz mākslīgo durvju - aktieris šajā procesā esot izcirties caur 60 durvīm. Bija vērojams arī video no aizkulisēm, kur Divāla nesaprotas ar Kubriku un vēlāk paziņo, ka tā ir visgrūtākā loma, kuru viņai jebkad nācies spēlēt. Vēl varēja lasīt Stīvena Kinga izteikumus par filmu, ka tā esot vizuāli skaista, bet bezdvēseliska, ka Vendijas tēls esot ļoti mizogīnisks (viņa tikai muļķīgi uzvedas un kliedz) un, kopumā nekā apbrīnas pilna ko sacīt viņam nebija. The Shining ir viena no manām vismīļākajām filmām, tāpēc Kinga sacītais mani ieinteresēja. Zinu, ka ļoti asi reaģēju uz Garlbraita detektīvu ekranizācijām (man pat bail iedomāties, kas tiks izdarīts ar Ink Black Heart), tāpēc šķiet saprotami, ka reakcija varētu būt vēl jo daaaaaudz kritiskāka, ja runa par tevis paša izloloto ‘bērnu’.

Vienīgais veids kā saprast Kinga aso kritiku Kubrika Mirdzumam ir, protams, izlasīt Kinga Mirdzumu, kuru pabeidzu vakar, iestājoties krēslai. Pašlaik ir sajūta, ka Kings man ir uz visiem laikiem sabojājis filmu. Filma tagad šķiet plakana un arī mazliet muļķīga. Tēls, kuram pāri nodarīts visvairāk, manuprāt, ir Džeks Toranss. Filmā, vērojot Nikolsona izdarības, viņš šķiet labs trakais, taču nevienā mirklī nelikās ļoti tīkams cilvēks un man ne reizes nebija viņa žēl. Grāmatā Džeks ir traģisks un dziļš tēls, kurš piedzīvo iekšējas mocības, mēģina izķepuroties no bezdibeņa, atkal un atkal ceļas un krīt. Džeka, Vendijas un Denija attiecības ir brīžiem smagas, bet tajās ir arī liels siltums, īpaši spilgti tas ir jūtams no Denija puses, gan attiecībā pret māti, bet jo īpaši pret tēvu. Filma rada iespaidu, ka mamma cenšas tikt galā ar nešpetnu alkoholiķi un jukušo, atrodoties nomaļā un spocīgā vietā, grāmatā tā ir ģimene, kas iedzīta stūrī cīnās ar ārēju ļaunu spēku, kuram tēvs ilgi pretojas, taču izrādās pārāk vārgs tā priekšā.

Jāatzīmē viena lieta par ko es priecājos, ka Kubriks to savam skatītājam ir aiztaupījis – kā pēdējā slaktiņā sitas Vendija un Džeks, (precīzāk sakot – Vendija un tas, kas Džekā bija iemiesojies), un kā Džeks metas apstrādāt Haloranu - grāmatā šie skati ir krietni nepatīkamāki, nekā filmā. Jā un Halorans... Kāda velna pēc Kubriks nobeidza Haloranu? Paldies Kingam, ka viņš šo jauko tēlu bija atstājis dzīvu.