Noskatījos interviju ar psihiatru Īenu Makgilkristu (Iain McGilchrist). Viņš parasti stāsta par abu smadzeņu pusložu kopīgo un atškirīgo un viņā ir aizraujoši klausīties. Šoreiz viņš runāja arī par pretstatu balansu. Cilvēkam ir kāds ideāls, kuru viņš cenšas īstenot, izslēdzot no šī ideāla visu, kas tam neatbilst. Šādi turpinot ideāls pārvēršas par savu pretstatu. Piemēram, ja mēs uzskatām, ka ideāls ir brīvība un mums vajag tikai vairāk un vairāk neierobežotas brīvības, tas pārvērtīsies anarhijā, savukārt anarhija noved pie tirānijas. Man šķiet, ka kaut kas līdzīgs ir noticis ar feminismu: ideja par balsstiesībām, mantojuma tiesībām, izglītību etc. sievietēm ir laba un reti kurš to noliegtu, savukārt tagad tiek pasludināts, ka, you know what: tam, ko nozīmē būt sievietei nav nekāda sakara ar sievietes ķermeni. Varbūt tā ir noticis tāpēc, ka liels feminisma fokuss ir bijis uz akadēmiski intelektuālo masturbāciju un tā rezultātā ir vērojams, ka tiešām var sasniegt tik augstu izglītotības līmeni, ka tas pārvēršas aprobežotībā. Te iederas Īena minētais Čestertona citāts: "A madman is not someone who has lost his reason but someone who has lost everything but his reason."