pag ko
vismaz attiecību sākumā, kad ķermeņa valoda nav droši nolasāma, un arī jebkādos šaubu brīžos es (sieviete, queer) jautāju cilvēkam, vai ir okei darīt to, ko es gribu darīt pieskārienu ziņā
un absolūti daru to pašu arī ar saviem bērniem, piemēram (un tas nav tā, ka mani bērni nespētu mani pasūtīt ratā, es patiesībā jautāju viņiem atļauju tieši tāpēc, ka esmu dabūjusi pārmetumus par pieskaršanos nevietā un nelaikā)

protams, ka consent darbojas visos virzienos, un neviena no attiecībās iesaistītajām personām nav tādēļ kļuvusi par truliķi vai nospriedusi, ka otra persona ir truliķis, un jep, tā ir atbrīvojoša un simetriska romantika, kura - tieši tāpēc, ka ir izpratne par aizrautīgu piekrišanu un savu vēlmju paušanu, bet neuzspiešanu - pieļauj arī vēl vairāk aizraujošas telpas (t.i., "piesiet pie gultas un darīt lietas asimetriski" romantiku)
un "es tagad darīšu, ko gribu, jo man šķiet, ka tas ir ok/tā vajag, un mēs nerunāsim par to, ko gribam" nekādīgi nav ne patīkami, ne forši ilgtermiņā (un pat īstermiņā īsti ne)