šodien ieslēdzu pc, ko nebiju darījusi ~ kādas 2 dienas, iegāju tvnetā un uzzināju par šausmām Japānā. Laikam jau tiešām ar šitām dabas katastrofām pienāks kkāds gals mūsu pasaulītei. Bet nu tajā pašā laikā šķiet, ka man iet tā tīri jauki. Liekas, ka es pati esmu tikusi galā ar savu kārtējo angīnu, savus mazos, baltos draugus no kakla esmu aizdzinusi, klepu esmu pievārējusi, vēl tik jāsamazina bumbiņu izmēri kaklā. Tad vēl aizvien lielāka saprašana, ka kāda tu tik tiešām esi svarīga. Dubultrandiņš drauga drauga dzīvoklī ar manu draudzeni, kopīga vakariņu gatavošana, filmu skatīšanās un gulēšanā visiem četriem vienā lielā gultā. Nākamajā rītā tāda nekāda aizgāju uz darbu, nostrādāju 10h no vietas, pirmo reizi darbā biju bez kosmētikas, kolēģi uz mani ilgi skatījās, lai saprastu kas manī mainījies :D bet visjaukāk bija saņemt drauga atnestās pusdienas uz darbu. Tā silti palika ap sirdi. Agrāk domāju, ka mani nekas nespēs pārsteigt, jo es vienmēr esmu nojautusi, kas būs un kādi pārsteigumi nāks, bet pēdējā laikā man nākas secināt, ka tomēr esmu kļūdījusies, jo aizvien biežāk gadās piedzīvot lietas, kuras man pat prātā nav ienākušas.

Kasans Saids Amers stāsta par lektoru, kurš pirms semināra izņēmis no maka divdesmit dolāru banknoti un jautājis:
- Kurš vēlas šos divdesmit dolārus?
Pacēlušās vairākas rokas, bet lektors bildis:
- Pirms tos atdodu, man kaut kas jāizdara.
Viņš nikni samīcījis naudas zīmi un jautājis vēlreiz:
- Kurš tagad vēlas šo naudu?
Atkal pacēlušās rokas.
- Un ja es izdarīšu šādi?
Lektors izveidojis no naudas zīmes bumbiņu un sviedis to pret sienu. Kad tā nokrita uz grīdas, lektors to zākājis, mīdījis kājām, tad parādījis auditorijai vēlreiz – sapluinītu un netīru. Viņš atkārtojis jautājumu, un atkal pacēlušās vairākas rokas.
- Nekad neaizmirstiet šo nelielo ainiņu! – lektors sacījis. – Nav svarīgi, kas tiek darīts ar banknoti, tie ir un paliek divdesmit dolāri. Arī dzīvē bieži gadās, ka mūs samīca, saburza, nolād un apvaino – bet mēs joprojām esam tikpat vērti kā pirms tam.