šodien ieslēdzu pc, ko nebiju darījusi ~ kādas 2 dienas, iegāju tvnetā un uzzināju par šausmām Japānā. Laikam jau tiešām ar šitām dabas katastrofām pienāks kkāds gals mūsu pasaulītei. Bet nu tajā pašā laikā šķiet, ka man iet tā tīri jauki. Liekas, ka es pati esmu tikusi galā ar savu kārtējo angīnu, savus mazos, baltos draugus no kakla esmu aizdzinusi, klepu esmu pievārējusi, vēl tik jāsamazina bumbiņu izmēri kaklā. Tad vēl aizvien lielāka saprašana, ka kāda tu tik tiešām esi svarīga. Dubultrandiņš drauga drauga dzīvoklī ar manu draudzeni, kopīga vakariņu gatavošana, filmu skatīšanās un gulēšanā visiem četriem vienā lielā gultā. Nākamajā rītā tāda nekāda aizgāju uz darbu, nostrādāju 10h no vietas, pirmo reizi darbā biju bez kosmētikas, kolēģi uz mani ilgi skatījās, lai saprastu kas manī mainījies :D bet visjaukāk bija saņemt drauga atnestās pusdienas uz darbu. Tā silti palika ap sirdi. Agrāk domāju, ka mani nekas nespēs pārsteigt, jo es vienmēr esmu nojautusi, kas būs un kādi pārsteigumi nāks, bet pēdējā laikā man nākas secināt, ka tomēr esmu kļūdījusies, jo aizvien biežāk gadās piedzīvot lietas, kuras man pat prātā nav ienākušas.