Pagāšnedēļ satikos ar vienu puisi ar kuru man varētu izveidoties nopietnas attiecības. Vizuāli viņš ir izteikts pretstats man, bet iekšēji, teiksim tā, savējais. Es ļoti ilgu laiku domāju vai mums kaut kas varētu izveidoties tālāk līdz es sapratu, ka man vēl neko tādu nevajag. Dīvaini, jo es pēdējā laikā tik ļoti dzinos pēc nopietnam attiecībām, bet nu man tādas vairāk nevajag, jo es sapratu, ka man nebūtu laika sevi veltīt otram cilvēkam. Vienkārši ļoti daudz laika aizņem darbs un atsākoties studijām - mācības un pašpārvalde. Protams ir brīži, kad es čīkstu, ka neviens ar mani negrib būt kopā un tad liekas, ka visa pasaule grūst kopā. Bet nav vērts lieki sāpināt otru cilvēku un likt uz sevi gaidīt...