Šorīt, nu okei.. šonakt kārtējo reizi varēja pamanīt to, ka es piedzimu kā blondīne. Tā kā iepriekšējā vakarā biju sarunājusi ar tēti, ka viņš man baigi agri no rīta zvanīs. tad es gulēt gāju ar doma, ka, ja man sāk zvanīt tel. jālec augšā un fiksi pēc viņa jāskrien, lai nepamodinātu istabas biedreni un vienu piegulētāju[kursa biedreni]. Tā nu es guļu, laikam jau dzirdēju, ka kaut kas zvanīja un es fiksi izmetos no gultas, skatos istabas biedrene jau paņēmusi manu tel. un tagad mēģina saprast kas tad zvana. Tā nu es izrauju tel. un saku, ka zvana man un iemetos savā gultā ar visu telefonu un sāku baigi runāt. Dzirdu otrā galā kkur dzirdēta džeka balss. Vairs tā īsti neatceros sarunu, jo reāli es tajā brīdī vēl it kā gulēju. es tā runāju, istabas biedrene pa vidu vēl saka - liec taču nost! es tik runāju tālāk. kādas pāris minūtes norunājām. paskatījos uz to tel. un sapratu, ka tas nav manējais! es tā istabas biedrenei padodu tel. un saku - tas nav manējais un gāju gulēt tālāk. Kā no rīta izrādījās, tad tas bija viņas tel. un zvanīja viņai, bet es pilnā pārliecībā 2.00 metos ārā no gultas, rāvu viņai no rokām ārā tel. un gribēju sākt runāt ar tēti.. :D