Man šķiet, ka manas teātra gaitas būs beigušās. :/ Vakardien pēdējo reizi vilku Leonoras Zemfiresku tērpu, paņēmu rokās viņas skolas somu, sapinu divas biželes un pēdējo reizi kāpu uz skatuves dēļiem sagatavojusies tūlīt, tūlīt raudāt. Bet vismaz šie skatuves dēļi bija nevis Smiltenē, bet gan Rīgā, Dailē. Spēlējām tā pa skaisto un lielākajai daļai bija sajūta, ka bija baigi labi, ka tika spēlēts no visas sirds :) Es pati jūtos apmierināta ar to visu kā sanāca un pēc paklanīšanās, kad devāmies pārģērbties es knapi valdiju asaras, jo es sapratu, ka vairāk nebūs šī kolektīva, kuri kopā tam visam ir gatavojušies.
Patiesībā.. es ceru, ka mēs vēl kādreiz spēlēsim šo izrādi neskatoties uz to, ka kopumā esam nospēlējuši 26 reizes.

Un vispār vakardien, kad es skatījos Limbažu teātra grupas izrādei "Hralds un Moda" es tik traki sāku raudāt, ka sāku domāt, nu kur tā var!!! Es pat pēcizrādes beigām turpināju birdināt asaras :D Kolēģi jau smējās, ka nespēju iziet no lomas :D Bet tā izrāde bija TIK, TIK.. uhh.. NU TIK LABA! Ka es gribētu vēlreiz iet un noskatīties un tieši Limbažu uzvedumu. Vēljoprojām dzīvoju tās izrādes iespaidā.. :)