spiežu no sevis ārā pēc iespējas vairāk, lai uzrakstītu prakses atskaiti. It kā kaut kas domājas un lēnā garā iet uz priekšu, bet tas viss notiek ar lielu piespiešanos, jo nav nekādas lielās iedvesmas. It kā pat īstā mūzika ir uzlikta fonā, bet tāpat kaut kā īsti nerakstās..

Man patīk šī noskaņa. Es sēžu pie milzīga loga, pa kuru paveras krāšņs skats uz vietējo mazdārziņiem un nedaudz pagriežoties pa kreisi, var redzēt zeltainu saulrietu. Pagriežoties nedaudz pa labi var redzēt kā saules stari iekrāso debess pamali visdažādākās krāsās. Fonā skan mierīga mūzika, ārā čivina putniņi, šad tad iekurkstas kāda varde. Īsta lauku romantika. Tieši tāda, kāda man tā vienmēr ir patikusi. Bet man šķiet, ka tāda der tikai atvaļinājumam un nedēļas nogalēm. Pārējās dienas var skriet pa Rīgu un strādāt. Man reizēm šķiet, ka man pat patiktos strādāt Rīgā, bet dzīvot ārpus tās - mierā un klusumā. Jā, tā būtu jauki :)