Kasans Saids Amers stāsta par lektoru, kurš pirms semināra izņēmis no maka divdesmit dolāru banknoti un jautājis:
- Kurš vēlas šos divdesmit dolārus?
Pacēlušās vairākas rokas, bet lektors bildis:
- Pirms tos atdodu, man kaut kas jāizdara.
Viņš nikni samīcījis naudas zīmi un jautājis vēlreiz:
- Kurš tagad vēlas šo naudu?
Atkal pacēlušās rokas.
- Un ja es izdarīšu šādi?
Lektors izveidojis no naudas zīmes bumbiņu un sviedis to pret sienu. Kad tā nokrita uz grīdas, lektors to zākājis, mīdījis kājām, tad parādījis auditorijai vēlreiz – sapluinītu un netīru. Viņš atkārtojis jautājumu, un atkal pacēlušās vairākas rokas.
- Nekad neaizmirstiet šo nelielo ainiņu! – lektors sacījis. – Nav svarīgi, kas tiek darīts ar banknoti, tie ir un paliek divdesmit dolāri. Arī dzīvē bieži gadās, ka mūs samīca, saburza, nolād un apvaino – bet mēs joprojām esam tikpat vērti kā pirms tam.

Šovakar man ar veco vidusskolas klasi pasākums pie vienas no klases biedrenēm laukos. Visu iepriekšējo nedēļu par ko tādu es biju stāvā sajūsmā, jo es reti kādu esmu satikusi no vidusskolas laikiem. Man pat vienā brīdī uznāca milzumliela negribēšana uz turieni doties un braukt uz mājām vispārībā. Bet šīs domas man ātri vien pazuda, jo tomēr es gribu +/- visus satikt, pietrūkst :) Gribas papļāpāt. Es tik ceru, ka nebūs plika kopā iedzeršana kā tas mums bija agrāk. Es laikam esmu izaugusi no tiem gadiem :D