 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
.
Viss ir pozitīvi. Es esmu tuvu, lai atdzīvotos.
Dots devējam atdodas un rādās, ka šoreiz tas būs tas, kas man visvairāk ir vajadzīgs. Darīt labu ir labi, ne tikai tāpēc, ka darīt labu ir labi, bet arī tāpēc, ka darot labu, Tev to atdarīs ar to pašu.
Es ticu, ka es uzrakstīšu kaut ko patiesi nozīmīgu. Nezinu vai tā būs grāmata, stāsts, dzejoļu krājums, bet būs... zinu, zinu, zinu, tagad beidzot patiešām zinu. Manī (virs manis, apkārt man ???!??!?) mājo tik daudz ideju, tik daudz tekstu, tik daudz lietu. Pasaule ir tik krāšņa, es redzu, redzu, redzu lietas, kuras agrāk nepamanīju. Un, kas man patīk visvairāk - tas nav saistīts ne ar vienu reliģiju vai alternatīvas domāšanas veidu... patiesībā viselementārākā ieklausīšanās tajā, kas ir man apkārt. Sevī ieklausīšanās, arīdzen. Tikai jānoslīpē tas, ko es varu uzrakstīt, jāiemācās teorija, pareizrakstība. Komati, komati un vēlreiz komati, tas man jāiemācās. Un es esmu diezgan pārliecināts, ka pēc vidusskolas beigšanas iešu studēt filozofiju, tomēr tās pārdomas, kuras manī rodas vajag kaut kā sistematizēt. Filozofiju nav kaut kāds izdomāts augstāks kungs, filozofijā nav māņu un tas jau ir daudz. Mērķtiecība ir spēks.
Aaa un es domāju nogriezt matus uz nullīti :D
Es pa dziedziņam šķetinu skumju kamolu,
kurš man ir savēlies riņķī,
ledu, kas ir manās krūtīs es drupinu atkal...
es esmu riteņbraucējs kalnos,
augšup, lejup, es maldos,
galapunkts ir manu mīļo, mīļo kalnu virsotnes,
tās virsotnes dūnu sniegos baltos...
Man apnicis ticēt, ka lejā vairs nebūs jābrauc,
apnicis cerēt, ka virsotnes tulīt jau būs,
tās ir tuvu, tepat ar roku aizsniedzamas,
bet tomēr maldina mūs...
šķietamība, tuvuma šķietamība...
es redzu to sajūtu -
vējš, jūra un es Tevi savās skavās skauju,
es redzu Tavu pasakaino seju,
es jūtu Tavas ilgas,
vējš spēlē ar mums savas ģitāras stīgas,
vienots veselums esam.
Bet tā ir tikai tuvuma šķietamība,
manas gultas puse joprojām ir brīva
un tukšais plaukts, Tavs plaukts, joprojām sēro pēc Tevis,
kafiju diviem es dzeru viens, vējloprojām,
bet Tu nāc un spēlē draudzību uz rūsas pārklāta zāģa*,
Tu esi tepat un tāda pati, kā vienmēr,
bet Tava klātbūtne ir tikai tuvuma šķietamība.
* jā, es zinu, ka šī frāze jau ir lietota, bet tā drīkst...
Laiks aizskrējis un manus sapņus paņēmis sev līdz,
es cenšos, bet nepanākt tos drīz.
Pa vidu tam, kāds spēlē draudzību uz rūsas pārklāta zāģa,
man bērnībā nelikās, ka dzīve būs šāda.
Man likās būs sapņu pilis un tilti,
mīlestība, patriotisms un tā... silti,
bet dažubrīd tik ļoti salst nokavētais.
Tik tāls, kā kosmoss,
mana dzīve nav īsta,
bet veidota no neizturīgas plastmasas.
Viņiem ir mērķi, stikla pilis un dimanti matos,
es... palieku tepat uz vietas un no lejas uz viņiem skatos.
Bet pie velna to visu,
man pienācis laiks - celties un iet,
sevī, sevī, sevī ātri, dziļi skriet.
Tikko mammas arhīvā atradās mana 5. klases liecība. Izskatās, ka 5. klasē vēl bija 5 ballu sistēma :D Visos priekšmetos izņmot vienu augstākā atzīme 5 gadā, 5 abos semestros. Tas viens, kurā atzīme augstāka par 5 ir sports, bet tajā pašā, gadā 6. Bet tie arī ir mani augstākie sasniegumi, parējos priekšmetos 4 un uz leju. Bet, kas mani pārsteidza visvairāk - biju sekmīgs matemātikā. Bet kopumā - ārprāts, ko es darīju 5. klasē ? Jo mācības noteikti nebija manā prioritāšu sarakastā. Un, jā komplektā 176 nokavētas stundas. Kā vispār mani varēja pārcelt ? Aplami. :D
Redz, Ukraina jau samaksāja savu tiesu par prokrievisku Saeimu. Budžets apstiprināts ar 8,8 % deficītu, SVF aizdevuma līgumā noteikto 4% vietā. Kā rezultātā SVF iesaldēja savu aizdevumu Ukrainai. Kur ņemt naudu ? Skaidrs, ka no Krievijas. Pretī Ukraina dabūja gāzi par zemāku cenu (10 gadu laikā apmēram 20 mijlardi latu, tiks ietaupīts), turklāt, kā skaista piedeva Ukrainai bija jāpagarina līgums par Krievijas armijas bāzes atrašanos Ukrainas teritorijā uz 37 gadiem.
Mums draud kaut kas līdzīgs, jo Šlesers un Šķēle jau dzied, ka ir jālauž vienošanās ar SVF. Neviens cits, izņemot Krieviju tad mums naudu neaizdos, pretī Krievija prasīs ne mazāk, kā divvalodību Latvijā, visu gāzes pričendāļu pāriešanu Gazprom īpašumā. Un, ja jau valoda vairs nebūs viena, tad, kur paliks tas par ko cīnījās mūsu senči 1918. gadā un no 1986. - 1991. gadam ? Skumji vispār.
Mums reāli draud koalīcija AŠ2 + SC + ZZS un tad nebūs, ne Maizītis jāieceļ, ne jāuztraucas par to, ka oligarhi varētu iesēsties cietumā.
Nacionāli konservatīva partija "Visu Latvijai!" dibināta 2006. gadā (ka jauniešu apvienība). Abreviatūra - VL.
Jauniešu apvienība "Vienota Latvija" dibināta 2009. gadā. Abreviatūra - VL.
Varu saderēt, ka daudziem liksies, dažas falšās VL mītiņi / protseta akcijas, ir īstās VL mītiņi / protesta akcijas. Tas jau, arī bija mērķis.
Nāve. Man bija sunītis, tāds smuks un dzīvespriecīgs. Melns, sieviešu dzimtes, Čelsija vārdā. Šodien viņa nomira... Es piegāju klāt un redzēju, ka viņa ir mirusi. Apraudājos. Gāju pēc lāpstas un, kad pienācu klāt un manu mīļo sunīti grasījos guldīt zemes klēpī izrādījās, ka mans mīļais sunītis vēl nav miris, bet knapi velk dzīvību, pēdējiem spēkiem vāji, tikko redzami notirināja kājiņas un pār suņa vaigu noritēja asara. Līdz šim es nezināju, ka suņi prot raudāt. Un es nezināju, ka es raudāšu tik ilgi par mājdzīvnieka nāvi. Tas sunīša skatiens, pirms nāves skatiens tā iekliedza dvēselē... es tagad visu laiku redzu acu priekšā to skatienu... es ēdu vakariņas un redzu to skatienu, es sēžu pie datora un redzu to skatienu, es visur šodien redzu to skatienu. Es nevaru vārdos aprakstīt cik tas ir briesmīgi un es sevi šaustu, ka varbūt, ja es būtu aizvedis sunīti pie ārsta šodien, pirms nedēļas, vispār... varbūt viņu vēl varēja glābt. Ienīstu nāvi. Kaut Tu, nāve, nomirtu, kaut nāve spētu just un nomirt es to tagad vēlos vairāk par visu.
Un man šķita, ka es beidzot esmu morāli spēcīgs... ienīstu, dvēselē kliedz Čelsijas skatiens un skaņa atbalsojās manās ausīs desmittūkstoškārt stiprāk nekā es jebkad būtu spējīgs uzrakstīt.
Čelsija.
1998 - 2010.
Manās atmiņās...
O, jā. Mona mani atvienoja no sava draugu saraksta - traki, ne ? Vispār interesanti, kā viss mainās - vēl nesen (2 gadi nav sen) es nevarēju vēlēties labāku cilvēku ar, kuru vilcināt laiku vai parunāt par lietām virs vidējā... Patiesībā man ir diezgan vienalga vienīgi žēl, ka viss tā mainījās, bet tā jau tas notiek - uķi kuķi, tad uķi kuķi pajūk un paliek tiki tra-ta-ta bladākš. :D Varēja saprast ? īsāk sakot - tāda ir dzīve, neviens nav vainīgs, bet vai, kāds ir laimīgs ?