.
|
Thursday, May 28th, 2009 |
|
||
Es ar rokām pieskaršos mākoņiem, ar degunu - saulei, ļaušos es laika ritējumam, kad Tu kārtējo reizi aizej. Tu, par mani atkal pasmiesies un iespersi starp kājām, bet tas atkal uz mani neattieksies, jo Tu vienmēr pārnāc mājās. Es pie durvīm Tevi gaidīšu, ar suņa acu skatu, Tu mani prom raidīsi un spersi soli platu. Mēs atkal būsim pāris, es - muļķis, Tu - varmāka, es būšu balons, bet Tu - adata. |
||
|
.
|