.

Subject:	Patiesība.
Time:	6:38 pm.

Dažreiz vajag tā pamatīgi - ņemt un samest visas mantas, kaudzē, istabas vidū, lai var izmest lieko un smuki, pēc tam vajadzīgo sakārtot plauktos. Tāpat ir arī ar manu dvēseli, sirdi, vienvārdsakot - iekšējo pasauli. Izrunāties ar cilvēkiem līdz galam vairs nemāku, nemāku vairs citus mēģināt piespiest sevī klausīties. Manas problēmas nav unikālas, tūkstošiem cilvēku dzīvē ir bijis tāpat. Lai gan - ko es vispār zinu par cilvēkiem ??? Man pēdējā laikā labāk patīk klusums. Es esmu optimists - vislielākais. Ikdienā, rutīnā, strādājot. Es esmu pesimists - vislielākais. Esot ar draugiem, sadedzinot kārtējās savas dzīves apnicīgās minūtes - pie datora, kā arī domājot - diez kāds ir manas nākotnes izredzes. Es lielā mērā esmu kļuvis imūns pret to, kas pašlaik notiek. Krīze ir - kaut kur attālināti, draugi ir - dažreiz. Vispār viss ko esmu izstāstijis par sevi nopietnu saviem draugiem, par savām problēmām bija par to vien, ka es dažreiz jūtos nomākts. Un to pašu pateicu tikai vienu reizi mēģinot palīdzēt cilvēkam kuram pašlaik ļoti, ļoti ir nepieciešama uzklausīšana. Kas vispār ir patiess draugs ? Es vairs nesaprotu šī vārda nozīmi un draudzībā bieži vien iepinu savas nepiepildītās fantāzijas par to, kas ir draugs. Es jūtos slikti par to, ka neviens no draugiem par mani neinteresējas, ja vien pašiem ko nevajag, bet no otras puses - es negūstu lielu apmierinājumu arī viņus satiekot. Šķiet jūs tomēr kaut ko no manis nolaupījāt. Smieklīgākais, ka ne jums vajadzēja nekā. Bet ko nu par to. Viss tāpat ir pietiekoši dīvaini, lai vēl sāktu domāt par to, ka nez kādi tur notikumi 1,5 gadus atpakaļ būtu tik ļoti ietekmējuši manu dzīvi šobrīd. Laikam tas vienkārši būtu stilīgi un ērti pie visa vainot vienīgos divus cilvēkus, nez cik gadu laikā, kuriem patiešām par mani bija kāda savādāka interese... un šito es nemāku paskaidrot. Es vispār daudz ko nemāku paskaidrot. Ne to ko domāju, ne to ko vēlos. Škiet, es vispār dažubrīd nesaprotu - kam man šī dzīve. Dodiet citu! Jā, bet citu jau nedos, tā kā būs vien bezmērķīgi jāplūst pa upi tālāk, tālāk - kaut kur. Un ar vārdu apjucis - es vispār neko nepaskaidroju - ne sev, ne kādam citam. Un es vispār esmu ļoti tālu no ideāla. Nē, ne jau par izskatu es šoreiz runāju [H: "Tava seja izskatās tā it kā tai tanks būtu pārbraucis pāri"], bet gan par mani, kā cilvēku. Pat ne, kā cilvēku - kā draugu, paziņu, brāli, dēlu un v.. bļāviens gribēju pateikt, kā vīru. :D Lai, gan doma, ka es varētu būt labs vīrs mani uzjautrina, tomēr jāsaka, ka problēma nav tikai tajā apstāklī, ka ne man draudzenes, ne pusdraudzenes... Laikam eju sviestā ? Lielā mērā jā, jo ažubrīd es vispār nedzirdu ko man saka. Es nedzirdu, ka cilvēki ar mani runā. Vai arī dzirdu, bet nedzirdu ko tieši saka. Uh, cik ļoti šis izklausās dzirdēts kādās vairākās grāmatās, lai gan tīri tehniski ņemot - grāmatu dzirdot būtu jāvēršas pie ārsta. :D Patiesība ir tāda, ka es jūtos slikti, ka neuzmācos saviem draugiem/paziņām ar sevi, bet satiekot viņus es jūtu vien īslaicīgu prieku... viņi man apnīk... tas nav godīgi pret nevienu, ja es pasaku - es gribu Tevi satikt, bet pēc tam sēžot, dzerot tēju un runājoties domāju - kaut Tu ātrāk ietu prom. Man šķiet varbūt vajadzētu izdomāt sev kādu iedomu draugu ? Kaut kādu "Klausu" un "Rastiju" būtu man divi ideālie draugi, kuri man uzklausītu tad, kad būtu kaut kas klausāms un runātos ar mani, ja viņiem būtu, kas stāstāms. Un tad arī es pats kļūtu labāks - es censtos būt labāks. Ziniet - es esmu, kā diktofons - spēju ierakstīt citu teikt, protu arī atskaņot, bet tad, kad iir nepieciešama pašiniciatīva tad nekas nenotiek. Vai es esmu vienīgais kuram liekas, ka cilvēku satiksme Rīgā ir neveikla un, lai izmuktu no saskriešanās ir jāizliekas, ka nevienu neredzi ? Es nesaprotu, vai es skrienu cilvēkiem virsū, vai viņi skrien virsū man, bet ja es skatos, kas man nāk pretī tad dažreiz tas beidzas ar sadursmi, bet ja ieņemu vienu iedomātu punktu paŗi viņu galvām - tad viss ir kārtībā. Jā.

Comments: Add Your Own.