.
|
|||||||||
| Monday, September 15th, 2008 |
|
||
|
mēs iemūžinam mirkļus, mazliet aizmirstot dzīvot, mēs aizmirstam pieneņu smaržu, jo pienenes bildēs ir skaistas. aizmirstam iedzert sīvo un aizmirstam gurķītim garšu, nepiesien sirdi pie attēliem, bet piesien dvēseli pie nākotnes, jo jājūt ir tuvu, ne no attāliem, kas bija pirms mirkļa sākotnes... |
||
|
|
|
||
|
Tik šaura vēdlodziņa pasaulīte, katru dienu atveras, viens kliķšķis, divi, trīs, un viss atkal izmainās. Tik šaura vēdlodziņa pasaulīte, mākslīga - tā ir bez jūtām! un tomēr dažreiz mēs te dzīvojam - jo liekas, ka tā mēs jūtam... vienmēr ir iespēja pasaulei skābekli piegriezt, vienmēr ir iespēja aizmukt prom sirdi kad griež, divās sekundēs Ķīnā, trijās - antarktīdā, tomēr tik šaura ir vēdlodziņa pasaulīte, jo cilvēkiem sāp tepat Rīgā... |
||
|
|
|
||||
|
Pieskaries manām skumjām, nolaizi manas asaras, atpestī no domām dumjām, kuras dvēselē pakaras. Pacel mani spārnos sev līdz, paņem pacel glāzi par mani, lai man vienmēr ir laime, lai vienmēr sirdī dzied prieks, lai dvēselē vienmēr skan zvani un liktenī - dzīvesprieks. |
||||
|
|
|
||
|
Laime ir relatīva - piedodiet, tāpat kā mīla ir relatīva un relatīvas - debesis. |
||
|
|
|
||
|
Mazliet par maz, Tev būs manu skumju, lai nolēktu no tilta un teiktu stop. Mazliet par maz Tev būs manu skumju, mazliet par daudz mana prieka, lai nosistos Tu - dēļ trīsgraudnieka. Mazliet par maz es Tev interesēju, mazliet par maz Tu mani zini, kaut visu mūžu Tev līdzi skrēju, bet nepamanīji - tāpēc mini. |
||
|
|
|
||
|
Es izdzeršu Tavas sāpes kā vīnu, Es tev iedošu prieku. Es Tevi, ja vēlies - izskološu par atslēdznieku. Tu pārnes mani mājās, pārnes un es uz plaukta sēdēšu, pēc tam nestāvi vairāk kājās - es par Tevi gādāšu. Es būšu Tavs vergs jo mana sirds citādi nemāk, Man citādāk ne iznāk ne sanāk... |
||
|
|
.
|
|||||||||||