Svārstību kontūrs

atkal lomkas klāt. tās, kuras, zinu, reāli jau varētu (?) remdēt, bet tad tiktu sačakarēts viss cits, kas ir. vecā dilemma. bet, beidziet, nevajag jau tik drastiski, var dažādi. vismaz es mēģinu ar tām paralēlajām dzīvēm (laikam tā to sauca)

ai nu apnikuši visi izklaidīgie. vai precīzāk - viņu izklaidīgums. (vai jebkas cits, ko es tā nolasu)

šodien bija tā laime otro reizi mūžā nonākt Anglikāņu 5, kas ir LNB kaut kāda obligāto eksemplāru, ISBN un ISSN nodaļa. un vēl šis tas gan jau tur ir, jo stāvi veseli 3 un kabinetu daudz. no ārpuses to atrast viegli - visskumjākā ēka ielā. ja nedegtu gaismas logos, domātu - pamests grausts.

iekšā šiki - bail, ka griesti neuzjūk uz galvas, sēž iekonservēti tipi pie pārkrautiem galdiem, uz kuriem mētājas apdzeltējušas kartotēku lapeles, dokumenti, izdrukas, viss vienā haosā, pa vidu redzams datora monitora stūris. tur viss ir ārprātīgs - apgaismojums, smakas (visa māja pēc tualetes!!!), parketa čīkstoņa, mēbeles un darbinieki. bet es tiku ārā. ar ISSN numuriem un to izsniedzējas G.Linkevičas laba vēlējumiem (lai izdodas!) un patiesi pausto prieku par manu apmeklējumu (paldies, ka atnācāt!), kas tikai liek arvien vairāk domāt par to, ka tur sensen (cik?) neviens nav bijis, un es patiešām pabiju laika mašīnā...

rudens svētdienas, savukārt, ir saule, zupa pusdienās (kartupeļkāpostu, tikai nedaudz burkānu un kaut kādi kauli - tādas uzmeistarot prot tikai mammas), drēbju mazgāšana (negribētos jau krāmēties ar ikdienišķo, bet ko tad vilks mugurā darbnedēļā, kas atkal paskries vienā aullēksī), nedaudz pastrādāšanas (jo garās vasaras vaļošanās ir cauri), izbrauciens ar riteni līdz netālajām interesantvietām, paskatīties, kā Foreļu un Mencu ielās mainās gadalaiki (vienatnē, jo tuvākiem citas lietas darāmas, un ideja spontāna un fiksa - nav iekāriena zvanīties un taujāt) un daži mirkļi iedabūti fotoaparātā atmiņu tiesai (fotoaparātam gan labpatīk tos šobrīd atstāt pie sevis un nedot man).

mood/music: do you know the difference between love and obsession, obsession and desire?

Katrā sestdienā ir daļa piektdienas nakts, daļa neziņas un doma, cik labi, ka šodien ir tikai sestdiena, turklāt skaista un saulaina.
© @kirshblac

tomēr man patīk, lai ir sajūta, ka dievinu kādu. protams, idealizējot (varētu padomāt, ka var dievināt to, kas nav ideāls!), un arī tālāk viss ir pēc definīcijas - tam jābūt kaut kam nesasniedzamam (vai vismaz jāpatur tas tāds. man vajag to tieši tādā pozīcijā, tieši tādam mērķim).
un tomēr es esmu es, tāpēc pretī pieprasu, lai šis dievinātais tomēr mani redz (jo pazemība man nepiemīt). principā jau man nevajag daudz - bet dodu es pretī arī ne maz. bet dažiem.
kā noteikt brīdi, kad šitas viss aprakstītais atkal ir procesā? visticamāk tad mani var redzēt ejam pa ielu ar smaidu, jo nesmaidīt nevar, tas laužas no iekšas uz āru.

gadu un 3 mēn. vecā apsēstība cauri (ne nu gluži no brīva un mana prāta, bet cauri), bet - kas tev deva - jauna vietā. tukšuma nav, nav gan. tā nu šodien sapinos plānos, tad nolēmu, lai upe pati mani nes, būtu jau arī iznesusi, bet pietika ar mazu iejaukšanos un - tukšā. nu labi. ja nu tā, tad arī izdarīju divas lietas, kā parasti nedaru: pirmā - ja reiz nekas no patīkamā nebija vairs plānā, tad arī neizdarīju neko, ko parasti pēc tam nožēloju, un otrā - gandrīz vai samierinājos. tas ir, centos nedomāt, ļāvos upei, lietum, pastaigai lietū. viss.