Svārstību kontūrs - pa gaisiem

tomēr man patīk, lai ir sajūta, ka dievinu kādu. protams, idealizējot (varētu padomāt, ka var dievināt to, kas nav ideāls!), un arī tālāk viss ir pēc definīcijas - tam jābūt kaut kam nesasniedzamam (vai vismaz jāpatur tas tāds. man vajag to tieši tādā pozīcijā, tieši tādam mērķim).
un tomēr es esmu es, tāpēc pretī pieprasu, lai šis dievinātais tomēr mani redz (jo pazemība man nepiemīt). principā jau man nevajag daudz - bet dodu es pretī arī ne maz. bet dažiem.
kā noteikt brīdi, kad šitas viss aprakstītais atkal ir procesā? visticamāk tad mani var redzēt ejam pa ielu ar smaidu, jo nesmaidīt nevar, tas laužas no iekšas uz āru.