Mana labaakaa dzimshanas dienas daavana ir tas forshais radiijums, kas gulj man blakus un kaut ko klusi miegaa purpina.

Sēdēt restorāna terasē, nesteidzīgi malkot baltvīnu, apkārt laimīgi cilvēki ar alus un sidra glāzēm rokās, garām pabrauc tramvajs, blakus sēdošā meitene ar salmiņu apmierināti sūc apelsīnu sulu, mana āda paliek sarkanāka un karstāka ar katru mirkli, saule neganti spīd un pretī veras smaidīgas, brūnas acis. Visi ceļamies kājās un sakām "Jā!" jūnija romantikai.

Kopš muzikālajā tirgū parādījās Washed Out, manas ausis savijās trubiņā un piedzīvoja tādu eargasm, ka aprakstīt es to laikam nemaz pat nevarētu. Jebkurā gadījumā chillwave - pilnīgs hipsteru žanrs no Amērikas - uz manis atstāja šādu iespaidu. Vai nu tā ir mana mīlestība pret astoņdesmito gadu mūziku, augstajām kedām un neona lāzerīšiem, vai arī manas muzikālās dvēseles stīgas tikušas aizskartas. Tik vienkārši, vot. Man tas ir tieši tāpat, kā jūs te aprakstiet savu mīlestību pret kādu bārdainu piecdesmitgadīgu mūziķi vai grupu, kuras dēļ ģērbāties kā tāds grunge tīnis vai nu ko tur vēl. Jūtos tā, it kā būtu atzinusies mīlestībā.