Vēl viena bijusī klasesbiedrene dzemdējusi (puisīti. kā sauc, nezinu). To es uzzināju nupat, no draudziņiem (ak, draudziņi!). Es jums saku, mani dārgie, pat ja darbā kolēģi bola acis izdzirdot, ka man ir veseli divdesmit četri, nevis astoņpadsmit (jau kuro gadu, tas nav botokss - tie ir gēni!),tas nemaina faktu, ka es sāku izjust spiedienu - manā vecumā dzemdē aptuveni tā, kā fabrikā ražotu kartona kastītes. Ak, jā - vēl viena bij. klasesbiedrene (no Rīgas laikiem, iepriekšējā no Jēkabpils) taisās dzemdēt bebē kaut kad ziemā. Mana freidliste, varbūt jūs arī esiet stāvoklī?

Vakar bija saulaini - es un dzheina iekarojām Dublin 2, ēdot burkānu cupcakes, rakājoties visādās grāmatnīcās un fotografējot gulbjus un pasāžas.
Šodien gan gribas pacepties. Esmu emocionāls cilvēks, godkārīgs cilvēks, grūti paciešu kritiku no cilvēkiem, kuri, manuprāt, noteiktās lietās neko daudz nejēdz, taču viņiem, redz', tā šķiet. Un tad man nāk tvaiki pa nāsīm un acis iekrāsojas sarkanas.
Bet nekas, nekas - es te vēl pacepšos pāris minūtes, izdzeršu savu zaļo tēju, noklausīšos kādu treku ar mesidžu mani nomierināt un iemidzināt, iešu gulēt un nākamajā rītā skriešu. Jā, tev nebūs ilgi cepties.