Pa lielam ievācāmies un beidzot es varu "skriet" līdz autobusam tik vien kā 100 metrus, līdz tuvākajam Staburagam (man personīgi tas šķiet interesanti, ka katrai vietai, kur ievācos, blakus ir Staburags). Dzīvoklis ne dzīvoklis, bet pasaka - pat bail visu aiztikt, liekas ka tūlīt noplīsīs un mūs izliks uz ielas un es dzīvošu zem blakus esošā viadukta. Vienīgi internets mūsu guļamistabu pusē velkas vājprātīgi - 5 min, lai atvērtu vienu sūda lappusi, 5 min!!!!!, un draudziņš joprojām nav sakārtojis savu istabu, kā rezultātā viņš okupēja manu gultu un dušu, un to līdz ceturtdienai.
Other than that, man besī mans darbs un šķiet, ka es zaudēju savu vērtīgo laiku, tupot tur un truli pārbaudot to nejēdzīgo amerikāņu kontus. Katrs otrais no viņiem atver to NVO, to kādu citu klubu, tur, teiksim, tamborēšanas klubs vai kubas cigāru mīļotāju klubs no Arizonas, jebal viņus (pardon). Un darbā viss strikti, strikti, - ar draugiem runāt nedrīkst, visu laiku kaut kādi targets, targets, average handling time. Es un mans poļu kolēģis rīkojam ikrīta depression session pie kafijas/tējas krūzes un šodien mans itāļu kolēģis čistoserģečno priznalsja, ka viņam viss šitais balagāns ir vājprātīgi apnicis. Te es varētu vēl turpināt uzskaitīt kolēģus (kā, piemēram, dažus smukus, kuri piedzerās un ne tikai pavēsta to, ka darbs besī, bet arī to, ka tu saisti un tā), bet tad man vajadzētu rakstīt garu penteri, kuru diez vai kādam gribētos lasīt, nu, un man, godīgi sakot, diez vai gribētos rakstīt.
Tāpēc ar labu nakti, mazuļi! Rīt nāks jauni sūdi un mēs ar viņiem mācēsim tikt galā. Kāds cerēs uz pasaules glābšanu, es, piemēram, uz ātrāku internetu.

Lielāko daļu no manām saulainajām bērnības atmiņām pavada mūzika un ceļš. Mūzika, visticamāk, tāpēc, ka toreiz fonā skanēja radio vai mana atkarība kasešpleijera izskatā. Piemēram, ceļš Rīga - Tallina. Magnetola atskaņo Queen - Radio Ga Ga un nepārtraukti drillē toreiz, manuprāt, krutāko kaseti ever - "Atbalss 100". Popdziesmas no astoņdesmitajiem - tur Foreigner ar "I want to know what love is" un A-HA, kuri, šķiet, bija mani pirmie Backstreet Boys. Vai arī mani jaunie tīņu gadi un radio atskaņotais "If I ever feel better" no Phoenix, kuru es pārrakstīju kasetē (jo neviens toreiz man neiedomājās uzdāvināt cd pleijeri) un ar ķemmi-mikrofonu lēkāju pie spoguļa. Es pilnīgā nopietnībā uzskatu, ka šī ir viena no mana soundtrack of my life skaņu celiņa, jo joprojām to nespēju pārstāt klausīties un mēmi plātīt muti.
Vai arī piemēram morālā trauma. Ceļš Tallina - Rīga. Magnetola atskaņo The Beatles - Girl. Brīdī, kad bītli saldkaisli dzied "Giiiiiiiiiiiiiiiiiiirl - FSSSSSSSSSSSSSSSSSSSSS", pār manu ķermeni pārskrien drebuļi. Man tas FSSSSSSSSSSSSSSSS ir tā iesēdies smadzenē, ka ne Jesterdeji, ne Džūdas to nevar izdzēst (kuras man, starp citu, nemaz nepatīk).

Es to visu tāpēc, ka šodien aprit divi gadi, kopš esmu Īrijā un mani pārņem viegla nostaļģija pēc Latvijas, prātu nepamet mirklis no bērnības: ceļš Preiļi - Jēkabpils, vasaras vakars, tētis pie opeļa stūres un pa radio atskaņo "Sultans of Swing". Un es zinu, ka tūlīt būsim mājās, es ēdīšu rabarberus cukurā un laukā ducinās pērkons. Un viss būs labi.

Šķiet, šogad Īrijā vasar sākusies septembra beigās. Nē, šeit nav nekādas atvasaras, jo ja ir atvasara, tad iepriekš bijusi vasara, un tā kā šeit šogad nav bijis nekādas vasaras, tad tagad vasara ir SEPTEMBRĪ (pat gandrīz oktobrī). Mētelīši pagaidīs.