Tās ir kaut kādas gatavās šausmas, es jums saku. Man te visi pēc kārtas klukst "tavas valodas, tavas valodas", nu i ko, bļe, tavas valodas?! Darbu es atrast varu, bet kaut ko tikpat kakainu vai vēl kakaināku, un tas, kas mani interesē ir grūti aizsniedzams, jo:

a) augstākā izglītība ekonomikā/finansēs/IT

b) 5 gadu pieredzei jomā x, vislabāk, ja esi bijis priekšnieks

c) MY FAVOURITE: strong knowledge in SQL, Java, Oracle etc. etc. etc.


Draudziņš arī rāpo pa sienu, ja godīgi, mēs abi rāpojam; katru vakaru mēs rāpojam kā tādi gliemji, kuriem starta punkts ir grīdlīste un beigas - griesti. Protams, no starta esam tikai par centimetru pavirzījušies, kā jau tas parasti dzīvē notiek.

Mani visu laiku nomoka murgi kaadas konkreetas lietas sakaraa, kas mani gaida darba epasta kastiitee.
Shodien kraameejam chemodaanu un naktii izbraucam. Kaut kur Francijaa muus riit gaidiis kugjis, lai mees leeniiteem aizpuksteetu uz Auksto Salu. Es negribu atpakalj, bet es ariidzan nezinu, kur es gribu buut.
Maajaas buushu tieshi uz Riigas sveetkiem, tad panjemsim teeta mazdu un buus mana kaarta draudzinjam paraadiit savu teevzemiiti.

Es te noteikti visiem zajebala jau ar savu darbu, bet telefonsaruna galā (ar Maskavu, nevis Parīzi), pēc tam es no nervozitātes nezināju, kur likties, un sāku griezt gurķus un pēc tam ar Barbaru abas dejojām pie Backstreet Boys.