Pēdējo trīs saulaino dienu iespaidā apjautu, kā man visu šo laiku ir tik neganti pietrūcis. Saules, un tik ļoti, ka no skumjām man raud viss ķermenis. Es nevaru palikt uz šīs salas, jo tā tomēr mani nogalina.

Es te milkija iedvesmota sāku sastādīt episku saundtreku mūsu pasaules bojāejai vairākās kategorijās - tearjerker, panika, episki, ballīte, saldsērīgi utt. Un šitā rakņājoties, uzdūros vienai dziesmai un sapratu - this is it! ŠĪ dziesma.

Skatīt

Esmu oficiāli dabūjusi savas jūlija brīvdienas, tātad uz tēvzemīti! Es te nesen dzīvokļabiedrenei Mirjamai skaidroju, kas ir Jāņi un ko latvieši ar viņiem dara (nu, ne ar Jāņiem, kas vīrieši, protams, bet par šo tēmu arī varētu parunāt), un tā sirdī iedzēla, vot tā iedzēla! Uz mājām man sagribējās, a mēs vēl braucam caur kaut kādu tur viņējo rajonu, viss zied, smaržo, cilvēkiem bārbekjū, īri jau īsajās maiciņās. A es domāju par to, kā ar divriteni braucu pa lauku ceļu Latgalē, sejā pūš vasaras vējš, pakaļ skrien nikns krancis un kaut kāda babeņa tur uz tīruma bļauj: "Reks', Reks', a nu ka iz sātu!!!" A realitātē es eju pa cilvēku pārpildītu ielu, sejā pūš cigarešu dūmus, un kaut kāda īru tīne pilnā pālī bļauj: "Brendan, you fockn' scumbag!"