Man tik ļoti gribas uzrakstīt par draudzenes kāzām, par to, cik skaisti un sirsnīgi tas bija, par dievkalpojumu latgaļu valodā, par jautrajām dejām un papīra laternu laišanu debesīs (mūsējā sirsniņa uzlidoja visaugstāk un tai piebiedrojās krītoša zvaigzne), par gandrīz negulēto nakti un veču peldi Rāznas ezerā, par tūdaliņ-tāgadiņ un draudziņu, kurš visu priekšā tēloja matrjošku, par pēdējām stundām Rīgā, uzmācīgajām lapsenēm, kad ēdu strītburgeri, silto mājas vējiņu, krievu čaļiem 22. autobusā, kuri jūsmoja par svaigiem salātiem; par visu, visu gribas sīki, smalki uzrakstīt, tikai nekas tā riktīgi nenāk laukā. Vien tas, ka esmu pamanījusi - jo biežāk lidoju uz mājām, jo mazāk gribas atgriezties rutīnā. Mirkli, lūdzu, apstājies!