Šodien, pēc 2 gadu pārtraukuma, atkal aizvilkos uz botānisko dārzu. Sildīja saulīte, apkārt staigāja pārīši un skraidīja bērni, hipsteris pie ezera kaut ko zīmēja ar akvareļiem, draudziņš smaidīja. Un es stāvēju pie ceriņu krūma un ostīju, ostīju kā tāda toksikomāne. Jo tiklīdz es jūtu ceriņu smaržu un aizveru acis, es automātiski nonāku pie vecmammas laukos, kur gaiss ir tīrs un svaigs, silda saulīte un pūš silts vējiņš, Reksis skraida, pa radio skan Latvijas Radio 1 koris, tūlīt atskries Dana un mēs brauksim ar riteņiem līdz tuvākajam miestam pirkt saldumus vai arī turpat uz upīti peldēties. Tādos brīžos ļoti piektrūkst māju.

Kā man ir apnikusi tā Kara Deleviņja (Delevaina?), katrs modes žurnāls/dizaineris bāž viņu cilvēkiem sejā. Šķiet, pat Keita Mosa tik ļoti nebija apnikusi.