Vakar pēc darba un veikala tikko paspējām paglābties no lietus, ieskrienot mājās. Soma istabā, produkti virtuvē, pārģērbjos un skatos pa logu. A tur, a tur 50 m no manis ir Varavīksne ar lielo V. Krāsaina, skaista, tik tuva. Atvilku draudziņu, mēģinājām nofotografēt to brīnumu, bet, kā par nelaimi, man tagad tā lēca nefokusē. Draudziņš jau teica, lai eju meklēt lāpstu, jo "tur pie tā staba varavīksne beidzas un tur mūs gaida pods ar zeltu". Protams, varavīksne nekur nebeidzās, bet virs šosejas izveidoja skaistu loku, tādējādi parādot savu skaisto un apaļo formu.
Kādreiz viena man tuva draudzene teica, ka ja redz varavīksni, tad Dievs atgādina, ka mūs visus mīl. Un īstenībā vienalga - ticēt vai neticēt, tik un tā var domāt, ka viss būs labi. Katru reizi, kad es redzu varavīksni, tā man atgādina, ka viss būs labi.