Manai cibai pirms desmit dienām palika pieci gadi. Veseli pieci gadi, jezus marija! Liekas, ka pavisam nesen es vēl rakstīju tos hieroglifus un klusi raudāju spilvenā kaut kādu čubriku dēļ, nēsāju savas kedas un iekaroju Rīgas ielas. Liekas, ka tas bija pirms mēneša, un tomēr tik sen. Tik daudzi cilvēki iepazīti, tik daudzas vietas redzētas, nomainīti darbi, atrastas un izbeigtas draudzības un attiecības, atrasta mīlestība, nomainīti ideāli un piekoriģēta mūzikas gaume, nomainīta valsts un finansiālais stāvoklis, šis tas palicis grūtāks, šis tas - vieglāks.
Nupat uzdūros postam, kur meklēju grāmatiņu ar zaķīšiem par ugunsdrošību (paldies Džeinai!), un tagad tā ir pie vecākiem Navanā. Daži posti rakstīti japāņu valodā un jāatzīstas, ka lielāko daļu esmu aizmirsusi (nokaunos). Lasu par to, kā gāju uz autokursiem (joprojām nav tiesību). Kaut kādi stulbi randiņi un alkoholposti, tiek pieminēts Valmieras laiks, kas man šobrīd izsauc smaidu. Visas manas fotosesijas un fotofeili. Nākas arīdzan secināt, ka agrāk biju asprātīgāka un interesantāk rakstīju, taču dzīve dara savu - šo piecu gadu laikā esmu pārvērtusies par sēni ar trīsdesmitgadīgiem draugiem un vīna vakariem, runām par politiku un nodokļiem. Tieši tāpēc ir tik labi palasīt cibu, lai pasmietos un paraudātu (no smiekliem, protams).