Bet vispār, es taču aizmirsu pastāstīt! Es darbā beidzot runāju latviski! UN, ar savu bijušo kursabiedru, kurš, izrādās, ir tagad mans kolēģis (strādās ar Krievijas tirgu).
Kaut kad novembra sākumā eju ar draudziņu lejā uz ēdnīcu un pēkšņi dzirdu - mani kāds sauc vārdā. Latviski. Pagriežos, a tur stāv tas krievu puisis ar garajiem matiem zirgastē un runā ar mani. Un es nevaru saprast, kur es viņu redzēju - vidusskolā vai universitātē. Gadu jaunāks toč ir. Kamēr viņš tur aizrautīgi stāstīja par savu treniņu un dzīvi Dublinā, es klusi uzmetu acis viņa ID. Aleksandrs. Ahā! Jā, tāds bija - tikai vot, universitāte vai vidusskola?! Kā beigās izrādījās tomēr tā pati vecā labā LU un gadu jaunāks kurss, ar kuru es shamefully (šķiet) aizstāvēju savu bakalauru.
HAH.