Es vienmēr sev gribēju personīgo treneri. Tādu riktīgu, muskuļainu veci, kurš man liktu izpildīt simts presītes un pēc tam noskriet 5 km. Vakar, tātad, ierodos savā darba sporta klubā un satieku savu 40gadīgo īru kolēģi-regbijistu. Entonijs (tā viņu sauc) ir viens no tiem pamatīgajiem muskuļkalniem, kuri varētu reklamēt Everlast svarus cilāšanai vai tos proteīnpulverus milzīgajās burkās. Pavēstījusi viņam, ka šo sestdien dodos atvaļinājumā uz siltākiem stūriem, viņš man iedeva svara bumbu, i pošlo pojehalo!!
-One, two, three....twenty-five, twenty-six, four more! Great! Now do sit ups! 30 times!
-What?!
-Sit ups, now!!!!

Pēc pusstundas:
-Great! Now one more go!
-I CAN'T!!
-Oh, yes you can! You're a slacker!
-A what???!!!
-A slacker! And now 15 more!!

Uz mājām es, protams, atrāpoju, un piecelties bija praktiski neiespējami. Toties iekšēji tāds jessss! prieks un šodien var oficiāli ieraut kādu gramiņu - Padijdiena kā nekā, jāvelk zaļā blūzīte :)

P.S. šī ir mana jaunā mīļākā dziesma - mesita/somewhere else