tā, mani mīļie draugi - ar skumjām nākas secināt, ka prombraukšanas datums tuvojas, tuvojas un nemaz netaisās atkāpties. noteikti zinu, ka pēc nedēļas, kad sildīšu kājās pie real kamīna un dzeršu kādu konjaciņu (jo tētim vienmēr plauktā ir kāds martell vai hennessy), ar nostaļģiju atcerēšos pēdējos 7 gadus rīgā. vakar pavadīju brīvo laiku ar pasaulē superīgākajiem cilvēkiem (lai cik bērnišķīgi tas neizklausītos - tā ir patiesība), mākslas dēļ pīpējām marlboro, aptiekā inokentijam mārplam speciāli man vajadzēja veltīt dziesmu par priekšnieku, bet mums jau nācās paspēt uz pēdējiem transportiem - tā kā ja kāds vakar bija aptiekā, lūdzu dodiet ziņu, vai dambis bija kaut ko teicis par meiteni, kura taisās pamest latviju. varbūt viņš arī aizmirsa, nu whatever. arhitektūras muzeja iekšpagalmā atzīmējāmies kešā, ierāvām pa jēgerīšiem un asiņainajiem māriem (tieši tā - māriem!), un naktī jau atlūzu uz sarkandaugavas dīvāna. tagad ir sāja un nedaudz skumja sajūta, jo es cenšos paspēt visu, visu pirms prombraukšanas (jāatzīst, ka tas izdodas ar uzviju), jāsagaida ceturtdienas vakars ar fantastisko četrinieku (bestia, nekas netiek atcelts??) un jādodas uz lidostu. ek, pietrūks man šejienes, jau tagad pietrūkst.