vakar man tramvajā priekšā sēdējā vecenīte ar zilām, zilām acīm un skatījās pa logu ar tādu bērna prieku un interesi, kādu nebiju manījusi jau sen. visiem cilvēkiem acis ir izdzisušas, bet viņai mijās pasaulīgs miers, spēks un bērna prieks. viņas gaišais smaids pavadīja pīles kronvalda parkā un neviļus lika smaidīt man. un tad es aizdomājos - kur palika mans bērna prieks? tas ir, kur es to pazaudēju?!
tāpat vakar atradu vecu bildi no tusiņa, kur man mirdz acis. pēdējā laikā savās fotogrāfijās to sen neesmu manījusi.
goda vārds, tā to atstāt nedrīkst - nepieciešams uzsākt akciju "atrodi sevī bērnu" tūlīt pat. iesaku to arī jums!