pēdējā laikā nākas aizdomāties par pārmaiņām un ko tās dara ar cilvēku savstarpējām attiecībām. jūs smejaties, raudiet, strīdaties, atpūšaties un jūtaties brīvi, viens otru saprotoši. varbūt ne dvēseles radinieki, bet tieši tādi, kuri viens otram ir vajadzīgi. ar kuriem var gan trakot kopā, gan mierīgi pļāpāt, iet uz kino, ēst saldējumu, iet iepirkties. un nevar saprast, kurā laikā viss mainās, kurā tieši pārtrūkst tā vajadzības līnija.
pārmaiņas ir tādas, ka tās nekad nevar paredzēt, kurā vietā ir tagad un kurā - BOOM! un viss jauns. visbiežāk jau tās nāk pamazām un tu attopies tajā brīdī, kad sarunas kļūst sausākas, pietrūkst dzirksteles, smieklu un iekšējās brīvības, līdz kamēr tās apsīkt līdz "kāds ārā laiks" vai "atceries, kā..." un paliek skumji, un tu saproti, ka tās ir beigas. kaut kas tāds, kas nāk komplektā ar pārmaiņām un visu jauno jebkuram no mums. no sākuma gribas dusmoties uz laiku, vai apstākļiem, vai cilvēku, vai sevi pašu, bet beigās taču nākas saprast, ka neko nevar padarīt un c'est la vie - nākas nolikt plauktā kā vecu rotaļu lāci, kurš bija tik mīļš bērnībā, bet tagad vairs īsti nevietā, lai paceltu un aplūkotu tajos mirkļos, kad gribas pagātni nedaudz atsvaidzināt. tāpat arī cilvēki (un draudzība vai attiecības, kas nāk komplektā) kādreiz jānoliek plauktiņā, lai kādreiz paskatītos un notrauktu putekļus.
un pašam iet tālāk.