cik sevi atceros, man vienmēr bija vajadzība izpatikt, visbiežāk jau svešiem cilvēkiem. būt jaukai un lai, pasarg Dies', neviens neko sliktu par mani nepadomātu. vakar rimi kasiere vispār ar mani nesarunājās un būtiski nometa to kartiņu. ļoti gribējās skaļi iesaukties "jūs esat ļoti nelaipna!"
tagad sēžu un domāju, cik es bieži vien esmu rupja pret saviem tuvākajiem. pasaku kaut ko ekstra tizlu vai arī nolamājos un cilvēkam nosēžas kaut kur dziļi sirdī. it kā vecāki, piemēram, - tie var piedot vienmēr, bet draugi?
un tūlīt pat arī rodas doma, ka es vairs negribu izpatikt. tobiš, tas ir, jaukumu un laipnību neviens neatcēla, bet "neko sliktu nepadomā" - tas tak kaut kāds lauķu sindroms!
un nav jau tā, ka man tagad vajadzētu sākt izpatikt tuvākajiem (es tagad vispār uzskatu, ka izpatikt pa lielai daļai nevajadzētu nevienam), bet ir jāaizdomājas, vai asums un neiecietība ir tik ļoti vajadzīgi.
pašlaik man ir pārmaiņas un savs kurss ejams, padomus pieņemšu tikai tad, kad pēc tiem lūgšu, turklāt daudzi cilvēki ar savu neveselīgo cinismu (vot, tieši neveselīgo!!!) var nosist jebkuru dzīvesprieku, tāpēc tadi var iet dēt. nu lūk.

bet, kā jau minēju, laipnību neviens neatcēla, tāpēc rimi pārdevējai vismaz pāris vārdus vajadzēja pateikt. nākamreiz aizrādīšu.