esmu slima un ar atvērtām darba čakrām trijos naktī.

kad izej caur fāzi "es nevaru sākt, man bail un slinkums", tad ir tāds kaifs meklēt un tulkot un klabināt un konspektēt. tad var bez maz vai justies kā tajos nike un adidas plakātos: just do it vai impossible is nothing.

mamma vakar ieminējās, ka, ja man būs švaki ar darbu, lai es braucu gadu/divus padzīvot ar viņiem uz īriju, lai, piemēram, sapelnītu naudu izglītībai nākotnē. jūs pat iedomāties nevarat, kādu vīziju un informāciju mana galva tobrīd apstrādāja: es drīzāk biju gatava sev lodi iešaut deniņos, nevis dzīvot kopā ar vecākiem. es!, kura 7 - septiņus!!! - gadus dzīvojusi bez viņiem.

es jau saprotu, ka tā ir ekonomiskāk mūsdienu apstākļos, turklāt savus vecākus ļoti mīlu, bet uz mammas "mēs tevi nekontrolēsim", gribējas iedegt sarkanu neona gaismiņu virs manas galvas, kas ritmiski mirgojot, spīdinātu BULLSHIT BULLSHIT!

man vienalga kā, bet, ja rudenī vairs nesanāks ar darbu, es braucu nafig prom no šīs valsts vai nu uz brīvprātīgo darbu kaut kur eiropā (tālāk no īrijas) vai uz otru pasaules malu. viena pati vai ar kādu līdzīgi domājošu.

neviens, es teicu - neviens nedrīkst ierobežot manu brīvību!!!