Man uz galda stāv globuss, vecs padomju globuss ar nosaukumiem krievu valodā. Savulaik es to neizmetu kopā ar finiera aukstumskapi un gāzes plīti BEPA, un tagad tas man palīdz. Reizēm, klausoties ziņas, diktora balss nosauc valsti vai pilsēti, kuras atrašanās vietu es varu precizēt uz globusa. Meitai rādu, kur patlaban dzīvo onkulis Māris - bakstu ar pirkstu pie ezera prezervatīva formā. Es zinu, ka inetā ir pilns ar kartēm, es arī tās izmantoju, bet vecajam globusam ir savs šarms. Reku, es vēl atcerējos sākumu no krievu skolnieku pantiņa - Лысый глобус сел в автобус.
Rīt sāksies vēl viena nedēļa ar...ko ? Vajadzētu paņemt atvaļinājumu un atslēgties no....no sevis visgrūtāk atslēgties. Vieni šādās situācijās sāk biežāk iedzert, otri - vāverot lielveikala rindā nocopētas damočkas, citi - iedziļināties mikro- un monolītisko kerneļu uzbūvēs, kāds izdomā vēl kautko, varbūt nopērk versačes muguras skrāpi. Katram savs.
Piektdien atnāca konsīlijs no kabeļtelevīzijas - 3 cilvēki. Team leader baltās brillītēs ar mapīti rokās, montieris #1 ar kabeļa rulli un montieris #2 ar televizoru. Secināja ka mans teļļuks nav bojāts. Uz manu jautājumu vai citiem mājas iedzīvotājiem signāla nav par daudz teica ka nē, visiem ir labi, tikai mans teļļuks esot baigi jūtīgais. Es gan domāju, ka pārējie vienkārši pareizāk par mani skatās teļļuku - viņi redz notikumus, bet es saskatu artefaktus. Tomēr atšūt mani nevar, jo artefakti ir un es kārtīgi maksāju ls2 katru mēnesi un nedēļu pēc iepriekšējā zvana atceros, ka jāpiezvana un jāpajautā, kā sokas ar signāla fontanēšanas iemeslu meklēšanu. Re, lai radītu ilūziju ka problēma tiek risināta, nācās organizēt izbraukuma troiku.