![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
23:11
Ne jau tā, ka viss ir. Bet kā uztrāpīt, lai būtu nevis formāli, bet tā, lai taisot vaļā puikam sāktu trīcēt rokas no nepacietības....kā bērnībā, kad Omīte no Ļeņingradas atveda spininga spoli. Bet tam jau ir jāpazīst cilvēks un....ek, atkal saprotu, ka gribētu ieguldīt vairāk laika attiecībās...lai gan vajag arī pretējās puses līdzīgu reakciju. Reizēm ir totālas vientulības sajūta - viss zib, ņudz un notiek, bet saproti, ka katrs cilvēks uz planētas ir savā būtībā vientuļš. Visi skrien savās orbītās un baidās nokavēt savu laimi. Varbūt tā arī ir jābūt un tādēļ tie brīži, kad es kādu saprotu un kāds lasa manas domas, būtu jāatceras un jāsvin.