![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
18:51
Reizēm uz gada beigām sākas ņepruha, kā četrsimtnieka otrajā pusē. Skaitu īrienus, sekoju elpai un tomēr sanāk ierīt. Un doma, ka vajadzētu galā atpūsties. Šitais nesanāk, un šitentas ķeras. Tādos brīžos palīdz pilnībā atteikties no emocionālās iesaistes, izslēgt to, ir tikai monotons ritms. Sāc sevi žēlot, sāc gaidīt vai nevēlēties un viss - esi beigts, nekam nederīgs vraks. Nav vērts gaidīt Līdzjūtīgo Balsi Tribīnēs - to dzird tikai paši kliedzēji tribīnēs, celiņā ir tikai paša elpa un sirds. Tāpēc jāelpo, jāklausās sevī un jāturpina iesāktais, neskatoties uz gada beigām, uz kļūdām, uz vēlmi slīdēt nekustoties. Laiks slīdēt, un laiks močīt.