Baseinam ir īpašs valdzinājums, ja aiziet uz atvēršanas brīdi. Ģērbtuves ir sausas un gaiss tajās vēl nav pievildzis, sauna tāpat, pat vēl nav pa īstam uzkarsusi, lai arī sasildīties pirms peldēšanas var. Vēl nav atnākušas dāmas, kas peld ar stalti izslietām galvām, lepni nesot sarežģītās frizūras. Nav draugu, kuri peldot pagūst pārrunāt darba un ģimenes lietas. Tas gan nenozīmē, ka baseins ir tukšs - agro laiku laiku sparīgi izmanto sportisti (dzirdēts, esot tādi kam divi treniņi - rīta un vakara), vēršot baseinu līdzīgu aligatoru audzētavai. Bet ir, tomēr ir apmeklētāji arī tautas daiļamatnieku celiņos - agrīnie amatieri, kuri peld personiskā trenera vadībā, agrā laika cienītāji (neticēsiet, cik gara sanāk diena, ja laicīgi pieceļas) un kautkur beigās arī es ar savām kaitēm. Patiesībā jau ir feini spēt nopeldēt kaut vai 50nieku, turot stabilu tempu un pēc tam neķeroties pie roktura kā Radītāja ceļgaliem. Un caurspīdīgā zilā krāsa kā no Kešļovska filmas nomierina labāk par zilo gaismu no ekrāniem (wiredā manīju rakstu par tās neganto ietekmi). Katram tas ir kas cits, bet kaut kādu nodarbi jau vajag - vai tā ir soļošana, skriešana, riteņbraukšana vai eskimosu apgrieziens, ko tur daudz - cilvēks ir liels gurķis un bez noteiktām ķīmiskām reakcijām tas dārzenis sāk maitāties.