![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
09:21
Kas ir fascinējoši - cik nepastāvīgs viss ir, viss tas, kas ikdienā liekas kā akmenī iecirsts un mūzīgi mūžos pastāvošs. Piem. Donbass vēl 60.-70jos bija perspektīvs reģions, kur bija darbs, labas algas, uz kurieni brauca no ciematiem, no visas lielās valsts. 2000jā tas jau bija nīkuļojošs nostūris, bet 14 gadus vēlāk - karadarbības zona, no kurienes cilvēki pēc iespējas bēg prom. Ciemati (tolaik kolhozi), no kuriem kādreiz burtiski bēga uz Donbasu, tagad ir teju vai labklājības etalons. Laika sprīdis, kurā notikušas cilvēkam būtiskas izmaiņas, ir niecīgs laika krikumiņš ģeoloģisko procesu mērogā. Ironiski ir tas, ka šīs milzīgās pārmaiņas rada cilvēki, kas ārēji ir tik līdzīgi tiem, kas tiešā veidā ir ierauti šajos procesos, bet visādās citās ziņās tie atšķiras apmēram tāpat, kā vēsturisko un ģeoloģisko procesu mērogi. Ir tikai viena nianse - šie te vēstures veicēji, procesu koordinatori reizēm nāk no tās pašas vides, kas vēlāk kalpo par degvielu un smērvielu vēsturiskajiem procesiem.