![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
02:32
pustrubā visi gāzās, zeltu dabūja krievs, tomēr tas netiek Krievijai
jo džeks startē par Šveici, kurā ir izaudzis - jaunā paaudze izvēlas pepsi
atlikumā divi japāņi, kas satrenējušies uz fudzijamas, bet galvenais favorīts paliek ceturtais, frīstailā meičām bija līdzīgi
interesanti - daži turpina kapāt, brauc uz nākamajām spēlēm, bet tā arī nekad pa īstam neatveras, vai, teiksim, dabū vienu vienīgu medaļu un tad ilgi un nesekmīgi dzenas pakaļ nākamajai.
Kad ir tas brīdis, kā tas pienāk - kad cilvēks saprot, nu viss, labākais šajā jomā ir aiz muguras, nu vai vienkārši pasaka sev, tas nav tā vērts un dodas tālāk, kamēr vēl ir citas iespējas? Ne visi kļūst par sērijveida medaļniekiem. Ko pēc tam vispār dara prof. sportisti, kam nav ķēriena uz savu štelli, nav arī panākumu bagāžas ko var kādu laiku tirgot? Man šķiet, tur baigi no svara, ar kādām sajūtām aiziet no sporta, vai ir palikusi rezerve vai ir saplukušā balona efekts. Būtībā jau kā visur - atdod labākos gadus industrijai un pēc tam katrs pats par sevi.