![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
12:13
Brīvdienās iegāju veikalā paskatīties, ko vispār nozīmē lcd televizors dzīvē. Skatoties uz plauktiem, kas pilni ar samērā līdzīgiem izstrādājumiem samērā līdzīgos veikalos, nācā prātā, ka varbūt resursu tirānija nemaz nebūtu sliktākais, kas varētu notikt. Lai vai kā, bet apples mazliet profānā pieeja "izstrādājums #3 ir pieejams trijos izmēros" pamatā ir racionāls lēmums. Būtu pasaulē triju izmēru televizori, mazais, vidējais un lielais, vēl var divus izpildījuma līmeņus - skatītājam vulgaris un tehnokrāna staipītājiem, bet toties tad nebūtu 73 modeļu, kur ilgi jāpēta, cik un kādi porti, herci un kodeki ir salikti un pietiek kļūdīties par ciparu modelī un dabūsi neīstos kodekus vai par vienu portu mazāk, nekā vajag.
Ak jā, lētā gala (savā klasē) televizori neatstāja graujošas attēla kvalitātes iespaidu, laikam jau ne velti kolēģis saduga kad pionieris pārtrauca ražot plazmu. Pirkt segmenta dārgākos modeļus, lai paretam noskatītos kādu ltv1 raidījumu vai seriālu, arī nav motivācijas. Laikam jau tv kā izdalīta iekārta arī mirst, varbūt jāaplūko tv-monitors vienā. Bet neviens pārdevējs nespēja pārliecināt, ka weba brovsēšana ar teļļuka pārlūku un pulti ir ērta, savukārt pieslēgt gan klavieri, gan peli arī neviens nespēja. Tehnoloģijām vēl jāatīstās, vai man ir jākļūst vienkāršākam.
Beigās viss bija kā zināmajā psihologu eksperimentā ar izvēles iespējām - vispirms padomāju, varbūt vienkārši nopirkt atsevišķu pleijeri, nevis teļļuku, un pēc tam nonācu pie Zālamana cienīga lēmuma - skatīšos filmu citā kodējumā, neko nepērkot. Par neizlietoto naudu var nopirkt biļetes uz Stambulu, vai.