Prof. Biezpientaures pētījumu centrs - Komentāri

biezpientaure

22:28 - Parunāsim par attieksmi

Neko vairs nesaprotu. Nu labi, es neprasīšu, kāpēc ģenēriskā starbucks kafija, kas atvesta no mazpilsētas wal-mart bodes, ir nesalīdzināmi garšīgāka par tiem kafijai līdzīgajiem mēsliem, kurus teju vai katru dienu reklamē tēvē - krõnungi, merildi u.c. čupa-čupsi, kurus tā mīl iepirkt uzņēmumu sagādes daļas. Nerunāsim, kādu iemeslu dēļ "pasaulē atzītu zīmolu" zobu pastas garšo pēc triklozāna molekulām un izraisa bojājumus topošo māmiņu iekšās. Šoreiz ne par to.
Kautko pērkot, es un arī, domājams, jūs, šķiramies no naudas summas, kuru apmaiņā pret preci prasa pārdevējs. Vairumā gadījumu es šo summu nekurnot atdodu un vienā daļā gadījumu izrādās, ka tirgotājs mēģina apjāt pircēju, kurš naudu nedrukā sava dzīvokļa otrajā tualetē.

Mēģināsim saprast, kas tam par iemeslu. Pirmajā brīdī liekas, ka pietiek sākt tirgoties, lai nauda sāktu ripot kā pa reni. Vai tā ir ? Šķiet, ka nē. To pašu maizi vien ražo tik daudzi, ka ir jāizdomā triki, lai piesaistītu pircēju savam produktam. Vieni ražo lētāko, citi - labāko, vēl kāds - gardāko maizi, varbūt vēl citi - veselīgāko. Tomēr lielākā daļa vērš uzmanību uz cenu. Cenai ir jābūt vai nu konkurences diktētā diapazonā (pircējs parastais), vai lielākai (pircējs bakaķeņkijs). Ražotājam, lai izdzīvotā šajā aukstajā karā, ir jāgūst maksimāli ieņēmumi pie minimāliem izdevumiem. Kā zinām, i ribku sjesķ i na huj sesķ nav iespējams, tāpēc virknē gadījumu pircējam apmaiņā pret pesetām ir jāsaņem guano, jeb latviski - sūdīgs produkts. Vai sūdīgs pakalpojums.

Un tagad pāriesim pie vakara tēmas. Saņemot sūdīgu produktu, es mēģinu analizēt gadījumu un bieži vien secinu, ka esmu kļuvis par upuri savai alkatībai - ja izdotā nauda ir niecīga, salīdzinot ar uz to liktajām cerībām. Bet ir citi gadījumi. Izdodot ievērojamas summas un saņemot pretī nekvalitatīvu preces ekvivalentu vai, kas vēl ļaunāk, nekvalitatīvu apkalpošanu, es kļūstu patiesi aizkaitināts. Tomēr ir kāda burvju nūjiņa, ar kuras palīdzību situāciju var mainīt. Tās nosaukums ir PTAC. Tas ir apbrīnojami, kā mainās tirdzniecības piraņju attieksme, kad apjātais pircējs viņiem atnes patērētaja prasību 2 eksemplāros. Protams, ir tādi, kuri domājas esam baigi slīpētie un vai nu paziņo ka neko nepieņems, neko neparakstīs (un saņems ierakstītu vēstuli) vai sāk klārēt ka ražotājam vispirms jāveic 3 garantijas remonti un tad jau redzēšot (varbūt kautkur tā ir, bet mēs runājam par Latviju ar vietējo likumdošanu). Mēs nedzīvojam patēriņa paradīzē, kurā preci var atdot atpakaļ ar paskaidrojumu "nepiestāv/nepatika/negribu", tādēļ ir reizes, kad nākas ķerties pie šiem līdzekļiem, lai savaldītu tirgotāja patvaļu.

Un stulbākais ir tas, ka ir daļa tirgotāju, kuri nespēj uzklausīt telefona zvanu ar lūgumu adekvāti reaģēt, toties saņemot patērētāja prasību uzreiz zvana ar lūgumu "tikai jūs nekur nesūtiet, mēs rīt noteikti atvedīsim". Tas pie visa tā, ka es esmu veicis 100% priekšapmaksu un nevienam neko nost neņemu. Zināt, es te nemaz nerunāju par celtniekiem, kuri patvaļīgi atkāpjas no projektā paredzētās tehnoloģijas vai materiāliem, nerunāju par autorizētā dīlera servisu kur puisietis ar lomiku padauza pa piekari un paziņo "te nekā nav" un paņem par "1st. komp. diagn. stends". Visi šie sīkumi ir mūsu nesmaidīgās ikdienas atraugas. Mēģināšu par to atcerēties savā darbā, izsniedzot klientam kārtējo "batonu".

Tātad, kādus secinājumus mēs varam izdarīt ? No vienas puses, pircēju alkatība izraisa ražotāju centienus visu padarīt lētāk saražojamu, kas savukārt kvalitātes (jeb tās trūkuma) veidā atgriežas pie pircēja. No otras puses, ražotāju alkatība un konkurence (jauni noieta tirgi, jaunas nišas utt.) liek visu palētināt, lai iekarotu vēl vairāk patērētāju sirdis un makus.
Milzīgā pārprodukcija, kurai vajadzētu padarīt visus laimīgus, no vienas puses, nes peļņu ražotājiem, no otras puses, ne vienmēr sniedz gandarījumu pircējam, kurš labprāt nopirktu mazāk kvantitatīvi, bet kvalitatīvāku preci. Tai pat laikā, ražotājam cīnoties konkurences apstākļos, tas negūst maksimālo peļņu, jo ne vienmēr pārdot daudz nekvalitatīvu preču nozīmē gūt maksimālu peļņu.

Vispar uz beigām es jau sāku peldēt, bet pamatdoma ir šāda - ar visu to bezgalīgo pirkšanu lētāk un vairāk ilgtermiņā mēs būsim tādā dirsā, ka vajadzēs jaunu ledus laikmetu, lai visu sakārtotu atpakaļ.